Nekad nebūtu domājusi, ka esmu tik vāja. Nekad nebūtu domājusi, ka dzīvnieku patversmes apmeklējums mani aizskars tik dziļi, lai, pametot tās iemītniekus, manās acīs rastos asaras. Es vienkārši savādāk nevarēju. Gāju prom un raudāju kā mazs bērns. Par ko? Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka tos suņus nācās pamest. Varbūt tāpēc, ka vairums no viņiem nekad nesatiks savu cilvēku. Netiks adoptēti. Netiks mīlēti tā kā to vajadzētu.
Kaspars vien par mani pasmējās: „Ir smagi redzēt savējos aiz restēm?”