Pirmo reizi pēc ilgiem, ilgiem laikiem, jūtos bezgala vīlusies kādā cilvēkā. Kā var melot, redzot ka otrs katru vārdu aprij un iestata patiesības vietā! Tagad visa izsapņotā nākotne ir mirusi. Un tai pat laikā, varbūt vēl viss ir iespējams. Tagad es jūtos apjukusi neskaidrās nākotnes priekšā. Man patika tāds kā garants un drošība – ka viss beigsies labi un tieši tā kā esmu vēlējusies. Bet tagad? Tagad liktenis ir tik pat iespējams un neiespējams vienlaicīgi.