Var jau likties citiem dīvainas tās attiecības ar bijušajiem, bet... dažreiz tās ir tik burvīgas! gandrīz tikko beidzu skypā sarunāties ar savu bijušo draugu Emīlu. un pēkšņi sajutos laimīga:) Tas, ko es tagad jūtu, nav mulsinošs - tā ir vienkārša draudzība un ir prieks izjust ko patīkamu! Atceros, ka pirms kāda gada es priecājos par to, ka neko pret viņu vairs nejūtu (to varēja salīdzināt ar pilnīgu vienaldzību un tas mani atbrīvoja - varēju būt es pati kopā ar viņu)! Mūsu draudzība ir patīkama, vismaz mums abiem, un nedomāju, ka ir pamats uzskatīt, ka tā ir kaut kādā veidā nepatiesa vai uzspēlēta... varbūt agrāk es tā domāju, bet ne tagad...bija jāpaiet laikam, lai viss norimtu (aizvainojums un vainojums nomirtu).
nezinu, ko teikt. es vienkārši cenšos būt laimīga... nese aizpildīju testu par laimi un secināju, ka esmu laimīga tad, kad ne tikai man ir labi, bet arī apkārtējie cilvēki ir laimīgi. tā melnā vardarbība, kas brīžiem šķiet sēžam ne tikai grāmatās un filmās, bet arī manī, nozūd pilnībā un gribas darīt citiem tikai labu (gluži kā Amēlija...).
Es aizmigu smiltīs, bet pamodos jūrā, kad sveces pie debesīm kūrās.
Man palika septiņi sapņi no gala!
Garastāvoklis:: dziedu līdz:)
Mūzika: Es kalpoju par kalpu tikai sev