Klusums... par neiedomājamo atklātību...

buzene @ 10:22: Stāsts par sestdienas nakti
Es vēl nebiju iemigusi, pirms aptuveni 30 minūtēm tika izslēgts TV, pa kuru skatījos filmu "Dusmu redzamā daļa". Bija jau vēls. Un tad pēkšņi es jutu, ka kaut kas nāk uz augšu... man mutē viss sastinga/satirpa. Likās, ka tūlīt vemšu, bet sajutu, ka man sāk tecēt asaras. Es nevarēju palikt gultā... piecēlos un steidzos uz virtuvi, kur notupos uz grīdas un pieķēros pie krēsla, kā pie tualetes poda. Bet vēmiena vietā ārā lauzās skaļas raudas, šņuksti... un es nespēju to apturēt. Pēdējo reizi skaļi biju raudājusi pamatskolas laikā. Es klausījos, cik skaļas ir šīs dīvainās skaņas, kas laužas uz āru. kaut ar spiedu roku klāt savai mutei, tās joprojām šķita par skaļu. Laukos visas guļamistabu durvis uz nakti tiek atstātas vaļā un kāds varēja mani sadzirdēt. Tik ļoti to nevēlējos. Es nesapratu, par ko es raudu un nevarētu atbildēt, ja man jautātu vēl kāds... pietika ar saviem jautājumiem. Viena versija bija: novēlota reakcija uz to, kas notika pirms pieciem mēnešiem. Bet kāpēc tieši tagad? Varbūt mājas manī izraisīja šo sajūtu, bet varbūt tā viena aina no filmas?...
Es neraudāju ilgi - tās bija pāris minūtes, jo sajūta nozuda tikpat ātri, kā bija uzradusies. es nomazgāju muti aukstā ūdenī. ejot cauri koridorim, ieskatījos lielajā spogulī! Bija pilnīga tumsa, bet vienalga redzēju savas acis - tās spīdējā dīvaini violetā tonī. Tās izskatījās ļaunas - kā vampīram! Pat radās sirreāla sajūta - nevar būt, ka redzu sevi - tās nav manas acis!

Vai ķermenis man apgalvoja: "Neko nevajaga paturēt sevī"?