Skaņas, Noskaņas un Izskaņas

Fri, 15 Oct 2010 18:49:20 GMT

Pelnu atpūtu, pavisam īsu, bet skaistu..
Ceru, cerēju, cerēšu.
Man patīk teātris, bet teātrī, nevis dzīvē.
Kad dzīvē, tad ieraujos sevī un dumji smaidu..
Tēloju dumju neprašu? Arī var būt...
Pelnīta atpūta dienas beigās, varbūt stundu..
Vismaz vīns, vismaz dators, vismaz kaut kas sev..lai arī nieki, sīkumi un muļķības..

Mon, 15 Mar 2010 09:17:05 GMT

Kāpēc man ir vieglāk palaist vaļā to labo, kas notiek manā dzīvē, vienkārši ļaujot tam aizslīdēt man garām, papriecājoties šeit un tagad un drīz vien aizmirstot par to, nekā to slikto - tam es, nez kāpēc, pieķeros ar visām četrām un nelaižu vaļā..

Tue, 23 Feb 2010 16:44:24 GMT

Ja Tu zinātu kā mani dažkārt pārņem šī sajūta, ka es ienīstu cilvēkus..
Pašai kļūst baisi.
Kaut kāda iekšējā cenzūra jau, protams, nostrādā atkal un atkal, laikam jau tāpēc vien, ka pati esmu viens no viņiem..nuuu, cilvēkiem..
Bet es, lūk cenšos saprast (un mani tas mazliet mierina, ka cenšos) to naidu, tās dusmas, jo tās nav tādas parastas plikas dusmas, jeb negatīvās emocijas..
Tas ir, vai nu kaut kas vairāk, vai nu kaut kas mazāk, bet ne tieši tas (tas atkal mani gan mierina, gan uztrauc)..
Man tas cilvēks nu vienkārši brīžiem pieriebjas, uzkrīt uz nerviem. Šķiet, nu velns parāvis, izdari tak kaut ko jaunu, pasaki tak kaut ko neparastu, nu izkāp nu tās visas savas ierastās esības. Laikam jau, ka cilvēks man gluži vienkārši ik pa laikam šķiet apnicīgs un garlaicīgs..
Nu nemaz nerunājot par to tradicionālo stāstu par to, ka sākumā cilvēks pirms iepazīts šķiet ļoti jau nu interesants, bet tad pamazām arvien tipiskāks un tipiskāks, līdz beidzot...waaah..garlaicīgi...
Un nav jau tā, ka es sevi uzskatītu par kaut ko dikti jau nu atšķirīgāku, jeb savādāku vai īpašāku..nē..
Tātad tas apnikums vēršas arī pret sevi..un tad ir tāds nu vispārējs visaptverošs apnikums un riebums pret cilvēku kā tādu..
Un tad atkal, vai tas ir slikti? Tā domāt..
Nav jau tā, ka tas nebūtu tiesa, nu ir jau tas cilvēks tāds kāds ir un nevar jau nu būt tāds kāds nevar, vai ne..
Nu nezinu vai šito bāzt zem ideālisma, jeb "dzīvo ātri, mirsti jauns"-isma, jeb zem vienkārši neremdināmā līdz ar to neapmierināmā cilvēcisma, ko mierīgi var pabāzt arī zem abiem iepriekšējiem -ismiem.. un uzskrūvēt super sarežģītu -ismu, kurš beigu beigās būs tāds viens "pļurkt" kā cilvēks vien..
Nu līdzīgi kā šis ieraksts, tipa varēja jau iztikt, bet dikti jau nu gribējās piešķirt kādam laika periodam kādu, it kā, lielāku nozīmi, un tad vēl jāpieskaita nerimstošā vēlme kaut ko baigi gudru nogvelzt..īsāk sakot uzpūst ziloni no mušas un pēc tam izsūkt atkal mušu..
Un tāds "pļurkt" vien beigās sanāk..

Un tā radās "pļurkt" - isms..

Sat, 13 Feb 2010 12:41:08 GMT

Mana kailā beziedvesmas dvesma
Tu dzīvība ne mana manī mītošā..

Sun, 31 Jan 2010 11:04:20 GMT

Šonakt smaka dvēsele.. pilna.
Elpoju, viss labi.. šķiet..

Kaut naktī nozīmes nebija vairs.
Diena pienākusi un nozīme arī,

Dvēsele tik nogurusi tvert pēc elpas,

Un pati arī.. elpoju.

autors neatcerams

Thu, 21 Jan 2010 11:48:48 GMT

"Pirms vēl zini, rodas iespaids, ka zini.." (autors neatcerams)
Es zinu!
Es visu sapratu!
(Fuu, es domāju, ka esmu mirusi..)
Es liecos, liecos, liecos un pārliecos...
Es pār - lie - ci - nā - jos!
Man vajadzēja iziet, nu labi, izskriet, sev cauri..
Nu labi, ne sev, savām atraugām..
Nu labi, manu domu atraugām..t.i. vārdiem...
Tiem, kurus centos savirknēt rindās, centos pareizi, atbilstoši, iekšējiem procesiem, gadalaikiem un zvaigžņu stāvokļiem..
Nu bet protams, ka iekšējiem!
Kur es paliku?
Ak jā.
Es zinu! Es visu sapratu!
(kaut kā vairs nav tas)
"Pirms vēl zini, rodas iespaids, ka zini.." (autors neatcerams)

Bet es varu pačukstēt..
Man liekas, ka man ir vairāk nekā divas sejas (personības sejas, domātas)..
Es mēģināju skaitīt, bet man visu laiku jūk.
Ir tās kuras ir, ir tās, kuras domāju, ka ir, ir tās, kuras domāju, ka ir īstās..un vēl dažas, kuras pārmaiņām..
Varētu būt diezgan bailīgi pazust tajās, vai ne..
Tā arī neuzzinot, kura ir tā īstā, pazaudēt to..Varbūt.
Un pirms es zinu, man liekas, ka zinu, ka tas izskaidro atraugas, t.i. manu domu atspulgus vārdos, veiksmīgi neveiksmīgos..
Tās meklēja, meklē un meklēs, veidus, kā sadzīvot..
Un neraugoties uz to, ka atrod, pāri visam ir šī pastāvīgā paškritika, ideālisms jeb perfekcionisms, kuri neļauj apstāties un būt mierā ar to, kas jau ir sasniegts. Jo vienmēr taču var labāk..
Mans lāsts ir arī mana dāvana - es.
(Fuu, es tomēr vēl esmu dzīva..)
(Bet varbūt tā ir tikai temperatūra)
"Pirms vēl zini, rodas iespaids, ka zini.." (autors neatcerams)

umums

Thu, 21 Jan 2010 10:47:02 GMT

Pampums,
Visur - iekšā, ārā - pampums,
Fiziskums,
Nekāda garīguma, tikai fiziskums,
Sausums,
Mutē nekā cita nav kā sausums,
Riebums,
Galvai pret ķermeni ir riebums,
Smagums,
Pampum, fiziskum, sausum, riebuma smagums..

Atraugas..

Tue, 05 Jan 2010 10:13:19 GMT

Par ilgu kopā iets, zinot un apzinoties, ka par ilgu kopā iets..
Par iespējamu neiespējamais darīts, apzinoties, ka neiespējams tas..par ilgu, jā..par ilgu..
Kaut kā iegājās, kā likums, kā pienākums, kaut kā.. kā pieradums, kā izeja no bezizejas..šķita..
Viss tikai šķitums šķiet līdz brīdim, kad esi pārliecināts, ka šis šķitums ir vienīgā un īstā patiesība un citas nav un nebūs..
Līdz brīdim..
Kad acis uzmeklē citu..
Kāpēc tās uzsāk meklējumus..
Kāpēc tās meklē...
Kāpēc tās atrod..
Retoriski teorētiski.
Kaut uz brīdi, pabūt sev pašam tikai priekš sevis paša, būt sev un atzīt, cik neizbēgami, nemanāmi iespējams pazust citos..
Pazaudējot sevi..
Tad atrdodot apsolīt neizpildāmo, to pašu sevis pazaudēšanu citos..
Un kā tad ir ar sevis atrašanas, atkalredzēšanās, atgūšanās prieku..
Viss tikai šķitums līdz brīdim, kad kaut kam no visa šī šķituma piešķir īpašu statusu, nozīmi, vērtību..
Bet varbūt viss tikai šķitums šķiet, jo ir neremdināms gars, kurš ātri izdzīvo, kuram ātri apnīk, kļūst garlaicīgi un tas maina dekorācijas..
Viss tikai šķitums un "var jau būt"..
Ar ko gan citu var beigties visapieļaujošā, objektivizējošā, visuaptvertcentīgā sevis paša kalpa..murgi..

Lai Tev izpildās!

Sun, 12 Jul 2009 15:27:03 GMT

Mūsos ir kaut kas no;

Dieva, kosmosa, pārdabiskā, nu, no tā, kuru mēs katrs, vai nu, saucam savādāk, vai nesaucam vispār, atzīstam, pieļaujam, vai noliedzam un visādi savādāk sadzīvojam ar tā esamību/neesamību (baigi centos, bet nu (cenšoties neiekāpt vienā, sanāk iebrist citā galejībā (ar domu, ka cenšoties būt objektīvs, var kļūt par bezpersonisku))) (trīsiekavis) ( varbūt, tā vietā, lai censtos neiekāpt ir jāvairās iekāpt?)

Vecākiem, senčiem, nācijas (mentalitāte) - tātad iedzimtība - gēni, raksturs (?), (tā pati) mentalitāte.. pāri visam (vai visam (visam cilvēkam) pamatā)..

Pieredzes, piedzīvotā, nepiedzīvotā un neizdzīvotā (līdz galam), t.i. no tā, ko mēs paši esam pagrābuši ceļā un iemetuši tai savā ceļa somā.. Stāsts par izpletņulēcējiem, bagidži un šiem līdzīgie asociācijas veidojošie, izsaucošie, atgādinošie kultūras kulturālie un ne tik kulturālie (tātad, par maz kultivētie) simboli..
____

Tātad, individuālo komplektu, devu, kopumu, kārtību, attieksmju, un izpratņu izpildītāji?
____

Tad..lai Tev izpildās!

Kad ir tā, tad ir. Ir tā, ka ir un nav. Ir labi. Tā.

Sat, 04 Jul 2009 20:27:29 GMT

Kad ir tā, tad ir. Ir tā, ka ir un nav. Ir labi. Tā.
Apstājies, nomierinies un apsēdies vai apgulies, atslābinies kā spēj, kā prasās, kā ir šobrīd..
Nu tādās skaņās, tajās vecajās, kuras mierina.
Man sāp pāri darītais Tev.
Tātad sev.
Jā..tā es esmu.
Kaut kā tā.
Lai izsekotu tam ceļam, kurš mani še atvedis, Tev būtu jāseko man tajā no tā sākuma un jāatsakās no sava ejuma..Jā ejuma, ne gājuma. Mans ir mans un kā es, tā es.
Tāpēc, nē.
Atveries cik spēj, bet nedari sev pāri.
Man pietiekami tā pāridarījuma, kurš vēršas pret pašu, kaut neapzināts.
Nekas neattaisnos, tik un tā.
Tāpēc, vienā jaukā, brīdī jāpārvēršas.
Jānomaina sev pāridarīšanas tieksmes veids, lai kaut uz mirkli noticētu, ka spēju ne tā.

Pirms gada, šai pašā dienā, izlaižot skābeņu zupu un bilžu māniju..apslīpēts un pielāgots.

Sat, 04 Jul 2009 10:03:09 GMT

"..neies jau rakstīt tāpēc vien, ka nekas nav rakstīts..
neies jau nerakstīt tāpēc vien, ka nekas nav rakstīts ar'.."

Izvēle..

"..tas, ka kaut kas man nepatīk, neizslēdz to. Nākas vien pieņemt to, ka tas ir...un izolācija nav manā (skan idiotiski,bet) stilā. Izlikšanās, ka neredzu, ka nav...eeemmmneee, vienīgais par kā neesamību sevī, es (nezin kāpēc) priecājos..
(nē nu droši vien jau, ka zinu, vai vismaz nojaušu)"

Izvēle..

Diez, atklātība var būt apnicīga?..

Un kur tad ir tā robeža un kura, mana, Tava, mūsu kopējā, kas noteica, kāpēc?

Izvēle..

Man, šķiet, reizēm apnīk pašas atklātība, visās malās..nekādu noslēpumu..it kā vienīgais veids kā elpot man būtu atklāt tos, līdz ko tie uzrodas..
Un, galvenais, (nu labi, varbūt ne pats galvenais) ka nevar savādāk.. vai nu tā, vai nekā.. absolūti nekā..

Izvēle..

Turklāt, viss, ko uzspēju uzrakstīt ir tikai šo norišu "puķītes", jo, tomēr, patiesībā viss ir daudzreiz "masīvāk", bet ātrums, kādā rakstu ir tāds kāds tas ir, ne domas.. netieku līdzi.

Izvēle..

Un kāpēc būtu jātiek..
Tātad tomēr, lai arī nevar, tā patiešām, atklāti ir tieksme..
..ir, ir tā pārlieku lielā vēlme "otkroveņņičatj"..

Izvēle..

Nevar, bet dara..dara tikmēr, kamēr, vai nu rodas pārliecība, ka var un sanāk, vai arī patiesi var un sanāk..

Izvēle..

Iespējams, kaut kādas dziļās zemūdens atrodošās pamatnes, īpašās konsistences izraisītās dzīvības, esības pazīmes, kuras ceļas uz augšu..
Manos spēkos tā kā būtu, ļaut vai neļaut.. un pat tad, vai tiešām manos spēkos?
Ja ir vēlme, tad rodas spēks..
Tātad ir spēkos.
Tātad nav vēlmes.

Izvēle..

Vēlme pretoties vai vajadzība pretoties?
Un atkal izvēle..

Manas izpausmes nav tādas pašas, kādas ir Tavas izvēlētās uztveršanas spējas un vēlmes.. Tāpēc izriet izrietošais, tas, ar kuru, saskaroties, man ir izvēle uztvert, un kā un cik..

Izvēle..un atkal jau, un vienmēr, tak'...

"Jū onlī kan sī az fār az jū sink.."

P.S. Mūzika - Ojos de Brujo (tāpat kā pirms gada, tikai jauna albuma pavadījumā)

Esi Tu pats?

Sun, 28 Jun 2009 09:11:12 GMT

Bieži dzirdu cilvēkus, vienu otram, sakām; "Esi Tu pats!"
Būt sev..mh, nemaz nemēģinot iedziļināties pārējās detaļās, kuras sevī ietver šis paseklais izteiciens, minēšu vienu no tām, kura man "uzpeldēja" augstāk par visām..
Ir, vismaz,divas versijas, nu labi, noteikti arī ir vidusceļš..neizbēgami.

Būt sev un palikt, netiecoties būt labākam, neizgaršojot, neizmēģinot savai būtībai citas eksistences formas, apveidus. Neeksperimentējot ar sevis esamības un varbūtības formām.

Un otra versija, attiecīgi, būt sev, tiecoties, izgaršojot, izmēģinot savai būtībai arvien jaunas eksistences formas un iespējas. Neizbēgami eksperimentējot ar varbūtībām par to, kādas formas sev vēl varētu piemērīt.

Un vidusceļš būtu..gan šo, gan to, gan tā, gan šitā, izvēloties situācijas, laikus, veidus..atkarībā no iekšējām noskaņām u.tml.

(protams, ir runa par patiesajām, jeb dabiskajām šāda tipa personības iezīmēm, nevis kaut kādiem principiem, uzskatiem.)

Jādomā, cik īsti, šos te; "Esi Tu pats!", dažādi vai līdzīgi, pareizi vai nepareizi, uztveram..un ko tad patiesībā novēlam, pieprasam, lūdzam vai iesakām..u.tml.

Jums - brīži.

Tue, 16 Jun 2009 10:23:23 GMT

Brīžiem šķiet, ka neizturēšu. To visu. To spiedienu. To vienaldzību. To - šo laiku, periodu, varbūt, dzīvi pašu. Banāli ir nespēt izturēt. Banāli ir izturēt. Banāli ir padoties. Banāli ir žēloties. banāli ir nežēloties. Banāli ir runāt. banāli ir nerunāt. Banāli ir viss.. līdz apnikumam banāli ir šis.

Piefikstēts.

Wed, 20 May 2009 08:18:07 GMT

Ir laiki, kad šķiet, ka nav ko teikt. Ka ne par ko negribas cīnīties, neko apgalvot, neko teikt.. Ir laiki, ir un nav.. Ir laiki, kurus piefiksē, ir laiki, kurus nepiefiksējot, tikai izdzīvo..
Ir laiki, kad negribas piedalīties dzīvē, tai ārējā dzīvē.. tikai bezpalīdzīgi; nespējot novērst vēlmi vērot, vienaldzīgi; nevēloties izjaukt cilvēku izvēles vadīto lietu kārtību.. Tikai noraudzīties dzīvē, vērot visu notiekošo, pa kluso, nevienam un nekam, neredzot, nezinot. Vērot cilvēkus, lietas, sajūtas un mirkļus brīžos un nebrīžos, kad tie pat nenojauš, ka tiek novēroti, tāpēc uzvedas nenovēroti.
Vērties dzīvē, kurā cilvēki kaut ko cenšas, dara, tic, ceļ un veido. Katrs atbilstoši sev, savai būtībai, sev piemērotākajā, pieņemamākajā, tuvākajā formā. Tiecoties to pilnveidot, uzlabot, tiecoties uz, vai nu sevis, vai sabiedrības, izvirzītajiem augstumiem. Vērties tajā kā lietas pakārtojas, sakārtojas, veidojas, mēģinot iejusties sajūtās, kuras veidojas un mainās katrā. Vērot nemieru un nesamierināšanos, mieru un samierināšanos, kā arī tos daudzos un dažādos vidusceļus.

Vērot, kā cilvēks interpretē notiekošo, kā tas; vai nu, meklē mierinājumu, meklē un veiksmīgi atrod veidus kā samierināties, sadraudzēties ar visu, kas notiek, vairāk vai mazāk, skarot viņu; vai pretēji, tas tiecas meklēt iemeslus savai pretestībai, tiecas norādīt uz notiekošā nepareizumu vai negodīgumu, kurinot savu dumpinieka garu, rodot tam veidus un vietas, izpausties; vai arī, tikai un vienīgi, meklē arvien jaunus ceļus, kā un kur aiziet, izolēties, prom no visa notiekošā, ko pavada, vai nu, bailes un vēlme pasargāties no cilvēkiem, viedokļiem un šīs, tik mainīgās un nepastāvīgās, sinerģijas, vai drosme un vēlme, kas veido ticību, kas, savukārt, veido, ne tikai, spēju būt neatkarīgam, bet arī mūžam nesasniedzamus augstumus. Un, dažkārt, iepriekšminētais, visdažādākajās kombinācijās un izpausmēs..

Vai tie ir patiesības laiki, vai izolēšanās un norobežošanās no visa laiki.. es nezinu, man trūkst, vai piemīt drosme, neapgalvot, minēt vai, kaut vai, spriedelēt. Var jau būt, ka tas ir drosmes trūkums, piedalīties dzīvē, bet varbūt tā ir pārdrošība, noskatīties visā, pēc tam atgriežoties un cenšoties, ne nu gluži aizmirst redzēto, ne nu gluži spējot, ņemot vērā redzēto, iedzīvoties, ne nu gluži noturēties uz kaut kāda vidusceļa..tikai tā kaut kur svārstoties starp galējībām un vidusceļiem, neesot būt un esot nebūt.
Ir tā, ka ir laiki, kad nav ne vēlmes, nedz vajadzības nostāties kādā pusē, ja nu vienīgi par pusi neuzskatām šo te, neiesaistīšanās un vērošanas pozīciju.. Būt sev, savu garastāvokļu un iekšējo noskaņu pamatojumam un pierādījumam. Vienīgajam, jo kurš gan cits, ja ne es pats sevī klausīšos un izpildīšu attiecīgās dzīves funkcijas, pat ja tās izpaužas kā šie mainīgie laiki, kuros ietilpst vēlme neiesaistīties vairāk par vērojumu, sava veida, putna lidojumu, kad, šķiet, ka gars ir pacēlies spārnos, apzināti atstājis visus smagumus, kas liedz tam lidot, jeb zemes lietas uz zemes, lido un vēro..

Var jau būt.. Ka visu iespēju pieļaujamība un sevis kā nelēmēja par to, kas pareizs, jeb nepareizs, pieņemšana ir kaut kāds dvēseles stāvoklis, kurš pakļauts tiem pašiem elementārajiem sadzīviskajiem notikumiem, kas vada katru no mums un attiecīgi liek izpildīties. Attiecīgi tam, kādi ceļi un veidi, pa tiem iet, ir mums pieņemami, pieejami un mūsu pieredzei pa spēkam.

Dzīvam nav iespēju izbēgt no dzīves, pat nevēlēšanas dzīvot veido šo te kopējo gleznu, mākslas darbu, kas saucas pasaule, cilvēce, dzīve.. Lai kādiem vārdiem saukta, tā ir nenosakāma, jo nav aptverama un galu galā, mūsu katra paša attieksmes, spējas aptvert un uztvert, tikai mums katram pašam, atsevišķi redzams, tātad personīgs un neatkārtojams mākslas darbs..

Vienalga kādi, bet visi veidojam šo mākslas darbu, visi bez izņēmuma..

Nekad tā īsti nespējot ietvert to, nedz vārdos, nedz krāsās, nedz mirkļu piefiksēšanā, tā īsti ietvert to kopējo, vēstīt to neaptveramo, nevēstāmo vēsti, sajūtu, kopējo un absolūto kopbildi, kopsajūtu..

Jo esam no kopējās pasaules izrietošās atsevišķās pasaules, kas izriet viena no otras un papildina viena otru.

Nesasniedzamie, bezgalīgie augstumi.. ķermenis tur pie zemes un vārdi atgādina, ka, lai cik liela vēlme pastāv ietvert vārdos, neietveramo, tas ir un paliek neietverams, neskatoties uz veiksmīgām kombinācijām, kuras trāpa vai netrāpa, laikā vai nelaikā..

Un gars tik’ sauc lidot, un ķermenis tik’ tur pie zemes.. Vienlaicīgi abiem ļauties nespējot, pārmaiņus ļaujoties abiem..

(..un beigās, beigās, kad esi izdzīvojies, atgriezies un piefiksējis, viss šis, šķiet mēsls, tikai vārdi un centieni, var jau būt, ka gara lidojums uz zemes izpaužas kā lētas parodijas par lidojumu, gravitācija un levitācija, tomēr esam iesprostoti, gars bez ķermeņa tikai gars, nespējīgs nodot vēstījumu un ķermenis bez gara, tikai ķermenis, jeb čaula, bez gara tikai eksistence, kaut nu pietiktu ar apziņu, ka nevar, lai pārtrauktu un necenstos aptvert neaptveramo, bet nē...iesprostoti..)

Laikam tā.

Wed, 29 Oct 2008 21:23:50 GMT

Viņa ir tikai nomaldījusies riteņa stīpa, tikai..
Bez tās ritenis arī var griezties, šis var.

Viņai tikai vajag pašai atrast to caurumu, kuru tā aizpildot, kļūs derīga..
Viņai vajag pašai, jo viens meistars to nespēja izdarīt. Meistars saprata, ka atradīsies stīpa, kurai tas spēs palīdzēt atrast caurumu, kuru aizpildīt. Dzīve ir pārāk īsa, lai noņemtos ar vienu stīpu tik ilgi un bejēdzīgi.
Arī viņam tikai vajag īsto vietu, kur tas var būt derīgs, jeb noderīgāks.

Bet viņai tagad jāmeklē pašai, tāpat, kā viņam, cerot uz kādu, kurš palīdzēs, uz kādu, kuram palīdzēt..meklēt, atrast un būt derīgiem.

Būt "tikai", lai kļūtu par "kaut kas".

Mon, 07 Jul 2008 20:46:01 GMT

vilšanās, vilšanās..vienas vienīgas vilšanās..
nevajag gaidīt neko un nevienu..nevajag gaidīt un izdomāt..nevajag ticēt pasakām..
jāmācās ceļot nekur nepiesienot sirdi..jāmācās..
vēl tik daudz jāmācās..
tas kas jau zināms vairs nešķiet tik daudz lai gan šķita..
šķita..jo bija..nu nav

es atkal zaudēju..zaudēju, iespējams, vienīgo savu iespēju..zaudēju, nepratu novērtēt..
nesanāca..
un es jau zinu kā ir ar šīm iespējām..
tās vairs nenāks..pat ne tad, kad šķiet, ka esi mācījies...
zaudētājs nevar atrast..zaudētājs zaudē..
vienīgais kā tas iztur to, iedomājoties, ka atrod..
nevajag, lūdzu, nevajag vairs..pietiks, ja..pietiks...

nevajag man tās jūsu iespējas vairs..gribētos jau ja neviens vairs tās nedos..bet dos..
citas gan, priekš kam Tev tās pašas, Tu jau mācību guvi, savu likteni izdzīvoji, zaudēji..
ak Tu nemācēji atpazīt, novērtēt? ak Tu tagad nožēlo?
nu redz, viss notiek pēc plāna, tā tam jābūt..
būs jaunas, Tu neatpazīsi un pazaudēsi atkal..un nožēlosi..
nožēlojamajiem jānožēlo, taču loģiski..

Tev kā ar loģiku..?

a ko Tu iedomājies, ja atzīsi, ka esi nožēlojams zaudētājs tas uzreiz pazudīs?
nē, mīļā...viss turpināsies, tikai tagad Tu sevi vēl vairāk ienīdīsi, jo tagad to vēl apzināsies..še Tev..
jā un meklēsi tajā visā "kaut ko labu", kaut kādu kaifu..jo lai to visu izbeigtu Tev nepietiek drosmes..tā kā mocies vien un meklē pie kā pieturēties..
Tu esi sprukās..Tev nav izejas no dzīves..savas nožēlojamās dzīves..
jā cits to mācētu nodzīvot labāk, bet Tu neesi cits..Tu esi tieši tur, kur Tev jābūt..dzīvo vien..
dzīvo vien un vēlies nedzīvot..izdzīvo savu likteni, savu karmu..vienalga kādu mīkstinājumu Tu tam atradīsi..
vai uztverot kā sodu, vai dāvanu, vai kaut ko īpašu..tam nav nozīmes, jo tam nav nozīmes..jo tas nav nekas cits kā tikai Tava dzīve..neizkāpsi..
Tava dzīve ir Tavs sods par Tavu nevēlēšanos dzīvot.

Wed, 02 Jul 2008 20:17:50 GMT

kaut es spētu to visu, kas man tur iekšā tā izņemt un izlikt un sakārtot..tā, lai pati varu saprast, kas esmu, ko vēlos..
es zinu, ka esmu kaut kas, kas mētājas pa visurieni, sarausta kaut ko kaut kur un cenšas salikt no tā kaut ko sakarīgu, kas izskatītos pēc cilvēka,
es esmu kaut kas, kam ir kaut kādi ideāli par cilvēku, kādam tam būtu jābūt un nespēdama būt šis cilvēks (traumu, gēnu, kosmosa un sazin kādēļ vēl)..

es atceros kā domāju par sevi pirms Viņa..un tad viņa laikā..un tagad..

vienmēr man nāk līdzi šī te sajūta, ka..nē..es neesmu tas, kurš dzīvos tā vienkārši..dzīvos pilnvērtīgi, pildot kaut kādas savas funkcijas..
ne cildinoši, ne pazemojoši, nē..es vienkārši neesmu tas..

es esmu kaut kas, kam vēl stāv priekšā apziņa par to, kas tas ir..apziņa, kas iespējams nekad nebūs pastāvīga vai pietiekama..
es visur un vienmēr, atkarībā no iedvesmas vai tās izsīkuma atrodu kaut ko..kaut ko par ko apsēsties un klusi šņukstēt vai nežēlīgi nolādēt to, vai arī degošām acīm spriedelēt būvējot smilšu, gaisa vai akmens pilis un debeskrāpjus..kas paliek kaut kur, vai nu tikai manī, vai arī kaut kā, kaut kur aizķeras kāda prātā, sirdī, acīs..un viss tas - nepastāvīgi..

es esmu un, iespējams, būšu kaut kas nepabeigts un nepabeidzams..visā savā krāšņumā, nabadzībā un nepabeigtībā..

ja ir iespējams intuitīvi sajust savu būtību, tad šis ir mans variants, kā es to jūtu..

es pavērošu, es mēģināšu piedalīties, bet attapšos atkal jau vērojot un mēģinot piepildīt sevi nepiepildāmo, pabeigt sevi nepabeidzamo..
vienmēr atgriezīšos pēc garākas vai īsākas pastaigas šeit, savā nesakārtojamajā nekārtībā, notupšos un turpināšu vērot..
un pārkārtošu un pārkārtošu, meklējot savu kārtību, savu nesakārtojamo kārtību, kas visu laiku tiek papildināta ar visādiem suvenīriem no maniem vērojumu un mēģinājumu ceļojumiem..šķirošu un šķiršos no vecajām nekam nederīgajām lietām, kas reiz tika rūpīgi stieptas iekšā un ilgi auklētas un pulētas..
es atbrīvošu vietu jaunajām, kas tik un tā ir pakļautas tam pašam liktenim..nokalpojušas savu tās pievienosies nederīgajām..
es kārtošu un pārkārtošu savu skatu torņa mitekli..bet tas nekad nebūs kārtībā tai pat laikā esot visādās kārtībās..
kāda saimniece, tāds miteklis..jo šīs saminieces būtība nav mitekļa iekārtošanā un pastāvībā..
tās būtība ir tās miteklis pats par sevi - skatu tornis - kuram ir paredzēta viena funkcija - vērojumam..

un es vēroju un mēģinu tāpat kā redzu kā citi dzīvo, bet skatu tornis ir un paliek skatu tornis, mana būtība..no tā arvien paveras jauni skati, jauni ceļi klejojumiem, ceļojumiem, meklējumiem pēc kaut kādām atbildēm, kuru jautājumi radās vērojot..

bet es vienmēr atgriezīšos, jo tās ir manas mājas, mana būtība - mans skatu tornis..

tā es jūtu sevi, savu būtību, savu likteni, savu manī, iespējams, jau sen ierakstīto dzīvi..
viss, ko es varu darīt sevis pašas labā ir pieņemt to vienreiz par visiem laikiem, nevis censties pārvākties citur un tēlot, atdarināt citu dzīvi..
tā turpinot es sevi padaru par gaužām nožēlojamu un nelaimīgu cilvēku, kurš jau sen ir tur kur tam jābūt..tikai nespēj samierināties, novērtēt to kas tam ir..jo skats taču paveras un paveras..
un, iespējams, arī tā ir būtība, nespēt samierināties....tik daudz vērojot un pētot, cenšoties izprast un mēģinot iemiesoties citā ķermenī, citā dzīvē..kāds gan tur var būt miers..

jā, mana nesakārtojamā nekārtība, nepiepildāmā nepilnība, nepabeidzamā nepabeigtība..nemiers ir mans miers..
mana laime un mana nelaime, mana svētība un mans lāsts..tā ir mana dzīve, tā esmu es, iespējams jau sen pieņemusi savu nespēju pieņemt sevi..nojaušot, ka tā mana būtība.

no šejienes man arī Viņu mīlēt lemts...mēģinot aizsniegt nesasniedzamo..varbūt pat mūžīgi...to rādīs mūžība...

La vie en rose

Wed, 02 Jul 2008 17:51:47 GMT

..jā, tieši šī, tikko redzētā filma, tinas turp un atpakaļ manā galvā..

man nav ko teikt..
man nav..

varbūt kādu citu reizi..

Wed, 25 Jun 2008 04:12:31 GMT

http://docs.google.com/View?docid=dkbggwv_7hgmgp2hh

kārtējība

Wed, 25 Jun 2008 04:01:39 GMT

nu, kārtējais paģirainais rīts ir klāt..
līdz šodienai vismaz esmu izvilkusi, lai pat cik ļoti man likās, ka neizturēšu..neizturēšu!
kārtējais mēģinājums aizmirsties ar alkoholu ir palicis neveiksmīgs..
kārtējā sajūta, ka ir pat vēl sliktāk, jo laikam skaidrā prātā ir vieglāk aptvert..lai arī..
lai arī katra reize, kad aptveršanā esmu, šķiet, tuvāk..nākas secināt, ka priekšā vēl ir garš un mokošs ceļš..kuru, šķiet nenoiešu..
bet eju...velkos..šodiena ir pienākusi..
šodien, es domāju, ka man jāmainās..vismaz jācenšas..tikai nezinu kā un par ko..
sapratu, ka ir jāmin "šodien" jeb "šobrīd", jo mani stāvokļi ir tik mainīgi, ka tikko saprecājusies par to, ka šķietami esmu "zirgā", attopos "pie sasistas siles" un tad ir vēl sliktāk..
nāk komplektā kauns par sevi, no sevis..
pēc šī te varētu secināt, ka man ir personības dubultošanās..kas iespējams tā arī ir..
bet varbūt tas ir "dvīņa" sindroms...
šīs divas personas manī mainās nemitīgi vietām, te viena darītāja un otra tiesātājs un vērtētājs, te atkal otrādi..
un gandrīz ik uz soļa..
mainīt jau var daudz ko..tikai vajag pārliecību, ka par to "ko", "kā" un "uz ko mainīt"..
baigā spriedelētāja..

kārtējā dusmu vēstule draugam ir aizsūtīta..
kas noteikti būs atkal jau kārtējā izgāšanās..
jo, kā jau iepriekš minēju "mainīt jau var daudz ko..tikai vajag pārliecību, ka par to "ko", "kā" un "uz ko mainīt".."
un diemžēl, man ir lielāka pārliecība, par to, ko kādam citam vajag mainīt sevī, kā un uz ko..nekā par sevi..
un tas cits ir draugs, kuru es nemitīgi cenšos pieņemt tādu, kāds tas ir, cerot, ka tas tomēr mainīsies..
vienīgais godīgais moments, šajā padarīšanā, ir tas, ka ticu, ka viņam pašam tas ļoti daudz ko dotu..
un, iespējams, ka tas reiz notiks, tas mainīsies..taču neatkarīgi no manis..jo, izmaiņas sevī, ir veiksmīgas, ja tās veic sevis dēļ..
un tagad es sev sniedzu vēl lielāku pārliecību par to, ka esmu oficiāli izgāzusies ar savu dusmu vēstuli..
un tiesnesis manī nesnauž..
iespējams, ka šī sistēma ir jābeidz, kad viena manis daļa augstsirdīgi noskatās, kā otra visu dara nepareizi, likdama tai attaisnoties, arvien bailīgāk un bailīgāk, vērojot tiesneša reakciju, kaut ko darot..mierinot sevi, ka nākamreiz tiesās atkal viņš..
un galu galā, abas manas personības puses, labprātāk izvēlas būt tiesneši, nekā darītāji, kas lieliski izpaužas manā dzīvē..
es kā vagars stāvu uz sevi noskatīdamās, pilnībā sevi paralizējot, aiz bailēm kaut ko izdarīt atkal nepareizi..

kārtējais veiksmīgais sevis apraksts, kas nemaina pašu "problēmu", bet toties mazliet mierina, jo rada vismaz ilūziju, ka kaut kur virzos un kaut kas notiek, lai arī tas ir tikai "spļāviens jūrā"..

tikko iedomājos, ka "nu vismaz esmu vēl dzīva", bet tad "vai esmu?"..
ir pamats domāt, ka neesmu, paskatoties uz savu dzīvi..tik iestrēgusi, ieklemmējusies..
attīstība, lai arī niecīga, bet notiek tikai manā galvā..
vēl viens manas dubultās personības sižets..kad viena tās daļa visu pieļauj, bet otra visu apšauba..un atkal jau mainoties vietām..
kaut es spētu būt vienkāršāka..
būtu vienkāršāk dzīvot..
sarežģījumi nebeidz atklāties..un kāda gan te var būt runa par mainīšanos, ja tā īsti nemaz nekas nav zināms..

šis gan laikam bija sižets no "visa pieļāvēja un visa apšaubītāja" sērijas..
un pat par šo ir jāšaubās..
un es griežos un griežos kā vāvere ritenī..kura dzīvo tikai savā galvā, radīdama ilūzijas, ka kaut kas mainās, ka tā skrien pa pļavām, mežā, kokiem..bet atrodas tikai ritenī...un patiesībā..nekas jau nemainās

aļa "ja gribi kaut ko mainīt, sāc ar sevi"
kaut kādā brīdī ir jāapstājas...rakstīt, pietiks padarīt visu bezjēdzīgu..vismaz rakstīt pārtraukt es varu..
varu?

Rainis "Tālas noskaņas zilā vakarā"

Mon, 23 Jun 2008 13:20:20 GMT

VELNA SKUĶIS

Un kaut tu ņemsi citu,
Tev nebūs miera gūt,
Es acis tai izskrāpēšu,
Tev tomēr manam būs būt.

Lai baltas viņām rokas
Un tīnes no pilnības tūkst:
Manu pilno zelta matu
Un ziedošo vaigu tām trūkst.

Kur tevim otru tādu
Kā mani, tik spriganu, rast:
Tām muļķēm un vārgulēm tevi
Ne mūžam neizprast.

Es tomēr par viņām visām
Vēl esmu pārākā,
Tavs negantais prāts jau nerims
Tai lēnīgā ikdienā;

Un, ja es iešu tik skaista
Tev garām kairinot,
Tev vajdzēs tās gabalos saplēst
Un mūžam tām ardievas dot.

pasšudžestija

Sun, 22 Jun 2008 08:43:40 GMT

tā..ir man svētku programma salikta..
latviešu filmu programma, no rīta līdz vakaram..tobiš, naktij, ja neizslēgšos/nepieliešos

aima mizerabl survaivar, beibee

budu učitsa žiķ s ķem što jesķ, ato jesļi ja ņepogubļu etu žiņ, to ana pogubit meņa..

un to mēs neeeeegribam...raaait?

raaaaaait..

sou aim gouing to contiņju mai laif..ekzaklī viz zis pekidž zat ai hav..skrūv jū

mai laif šovz mī vat ai kan end kant, sou dont jū tel mī zat..ai olredī hav it ōl..ai džast kent start living bikoz aim veiting for samsing beter to kam..houping zat ai kan bī samsing beter..koz ai džast kent eksept vat ai em..bikaz ic nat kūl, and pīpl vil sink samsing vrong about mī. and luk vat ai hav viz zat kaind of sinking - a mizerabl ekzistenc - iz zis beter zen living viz vat ai hav? no!
pīpl vil sink enivej..and ol vrong, bikoz onlī ai nou vat ai em end vat aim nat..

aim nat going tu vait enimor..īvn nat for jū
laif saks, sou zat šud bī van hel of e bloudžāb end van long dik

ou aim sou faking kūl

Fri, 20 Jun 2008 15:06:21 GMT

šis laiks uzdzen skumjas un sliktu garastāvokli..
gribas būt vienai, bet tai pat laikā lai kāds izglābtu no vientulības..

gribas kaut ko, par ko vēl nav skaidrības kas tas ir..piepildījumu vai..?

vientulība
mēs atkal piederam viena otrai..
un ir sajūta, ka tā ir bijis vienmēr..
ka nav bijis nekāds pirms tam vai pēc tam..ka ir bijis tikai šādi..
neviļus rodas nolemtības sajūta..

un skumjā, nolemtības klavierspēle tik ļoti piestāv visam šim..
apsveicu, Tu proti atrast vislieliskākos kmplektus, lai rastu noskaņas..un Tev tas atkal ir izdevies..

negribot Tev ir sanācis iepazīt šo dzīves pusi daudz vairāk, nekā citas..
Tu pat varētu būt tāds sava veida eksperts..vientulības un skumju eksperte..
viss kas ir vajadzīgs ir dzīvot attiecīgu dzīvi, attiecīgos apstākļos, ar attiecīgu raksturu un emocionālo pasauli..attiecīgajām, tā rezultātā, izveidojušāmies traumām, kas daļēji arī ir tā pati vecā labā pieredze uz kuras pamatiem cel savu attieksmi pret dzīvi un veido attiecīgos rīcības un uzvedības modeļus..kurus dažreiz tik ļoti gribas pārtraukt, izskaust, zaudēt..to vietā iegūstot ko citu, kas pašam liekas pareizāks, skaistāks, pozitīvāks un veselīgāks..
bet nē..Tu esi iesprostota sevī..
un paliek tikai tas, ka Tu zini kā vajag un ko vajag, atliek tikai noskatīties uz tiem, kuriem sanāk tā kā vajag, kā ir labāk..un viņu dzīve ir pierādījums tam, ka tā ir labāk..bet Tu, mīļā esi iesprostota sevī..
Tev var labpatikties šad tad iedomāties, ka esi savādāka, proti vairāk smaidīt, būt sabiedriskāka, vairāk priecāties par dzīvi un vienkāršām lietām..bet Tu tik un tā esi iesprostota, tas nekad nepamet Tevi..Tu vienmēr attopies turpat un secini, ka tie mirkļi, tās dienas, kad spēji būt tas, kas vēlies..lai arī neesi, bet ir ļoti skaisti..skaisti ir to prast..bet Tev tas ir pārejoši..tā neesi Tu.

tā visa rezultātā kaut kas jau mainās..paplašinās, laikam, drīzāk..paplašinās Tavs redzesloks un redzēt spēja pati par sevi..paplašinās Tavas saprašanas robežas un bagātinās attieksmju krājumi un to papildināšanas spējas..
Tu kļūsti par dzīves bagātu, bet sevī iespundētu cilvēku..kuram atliek tikai noskatīties, cik dzīve ir skaista, bet ne prast to izbaudīt..
Tev atliek tikai novērtēt cilvēkus, bet ne paust to tiem pašiem..Tev atliek noskatīties uz savām neierobežotajām spējām tik daudz ko darīt šajā dzīvē, paliekot uz vietas ar klēpī saliktām rokām, plati ieplestām vērojošām acīm, nemitīgi domājošu prātu un tik daudz kam līdzi jūtošu sirdi..

un pats jautājums jau skan smieklīgi..
Vai ir iespējams nebūt sev?

patiesībā nebūtu viss tik mierīgi skumji, ja beigtos..

Wed, 11 Jun 2008 11:20:40 GMT

divas dienas pavadītas ellē, vai tās priekškambarī, nezinu, vēl neorientējos tajā, un negribētu iemācīties..
divas dienas iekšas lien uz āru no tā cik ļoti sāp, cik ļoti gribas visu izvemt, lai nav vairs nekā iekšā, jo ķermenis nespēj nest to visu..
trūkst elpas, plaušas stumj to atpakaļ ārā, viss ķermenis pretojas domām, ka viss varētu beigties..
es sapratu, es nespēšu, nezinu vai tas reiz mainīsies..
es laikam vēlētos, lai spētu, jo ir pārāk biedējoši nespēt, tik traki un dziļi nespēt..

viena no tām dienām

Sun, 08 Jun 2008 20:41:14 GMT

kad ir kaut kā skumji labi..
kad zinu, ka viss var beigties, bet ir miers ar to, ir skumji, bet mierīgi.
un es nezinu vai tā būtu patiesībā, tik mierīgi skumji, ja beigtos..es nezinu..
kaut kas mainās, vai manī, vai Tevī, vai mūsos, vai ap mums, vai starp mums..vai

kāpēc cilvēkam vajadzīgs pamats, drošības sajūta, kāpēc tā biedē neziņa..es nezinu vai nezinu atbildes, vai jautāju retoriski, vai, lai saņemtu versijas..versijas par tēmu.

brīžos, kad es meklēju versijas, kad varu žonglēt ar tām, iepazīstot to formas, svaru, īpatnības, lai spētu žonglēt veiksmīgāk un prasmīgāk..man šķiet, ka tad es jūtu kaut kādu pamatu un drošību..

cilvēkam ir vajadzīgas savas mājas, arī fiziskās, bet es te runāju par citām..mājas, kurās ietilpst viņa drošības sajūta, viņa iekšējais balanss, viņa miers un stabilitāte, ja tā nav, tad ir satraukums un satraukuma radīšana ap sevi, lai pievērstu citu uzmanību sev, lai rastos kaut kāda surogāt drošības sajūta..kas ir kā muļķa mierinājums..

cik grūti ir atrast mājas, jo grūtāk turpināt meklēt tās, kad apkārt tik daudz, kuriem tās jau ir bijušas vienmēr..tā nav godīgi..

un sanāk sevi šad tad apmānīt, iedomājoties, ka esi rets gadījums, īpašs cilvēks, ar īpašu pieredzi.

un sanāk sev atņemt spēkus, iedomājoties, ka esi muļķa mierinājumu pērļu zvejnieks..un lielisks pie tam..

vai man nav pamata zem kājām, vai kāju?