tāpat vien, nekas..

Laiks ir viena no pārsteidzošajām lietām šai dzīvē..Reizēm divas stundas ir daudz, bet reizēm maz..bet tieši tai ziņā, ka tās vai nu paskrien, vai drausmīgi mokoši velkas...tas laikam notiek tur iekšā..
Vēl pārsteidzoši ir tas, ka man bieži vien, kad esmu šeit, gribas būt tur, un kad esmu tur, tad gribas būt šeit..man laikam gribas tieši to, kā nav uz doto brīdi, un ar visu to savu lielo gribēšanu es loloju ilūzijas par vēlamo..tāpēc, aizejot, turp, kur vēlējos būt, es viļos..
Biedējoši ir tas, ka es vairs neprotu priecāties..nu vienkārši nav vairs tās sajūtas..prieka..Vēl nesen centos atcerēties, kad es tā patiesi labi, jautri esmu pavadījusi laiku...grūti atcerēties..un nevar saprast, vai manī nav vairs tā prieka, vai manā tuvumā..un abi varianti ir pilnīgi iespējami, jo pakārto viens otru..

Mūzika klusums