visiem..

Mums visiem tā ir, ka liekas, ka mums ir tādas problēmas, ka mēs esam pelnījuši kaut kādas īpašākas atlaides no cilvēkiem, no dzīves. Ka esam pelnījuši kaut kādu īpašāku aprūpi, attieksmi, ka mums vairāk var piedot..Jo mēs taču esam tā cietuši...
Un tur jau tā problēma arī rodas, ka tā ir mums visiem. Vismaz visiem tiem, kam nācies saņemt no dzīves vairāk vai mazāk triecienu..
Un ja mēs, šie te, nesaņemam šo 'pašo attieksmi, aprūpi, kuru uzskatām par pašsaprotamu, tad mēs ciešam vēl vairāk, jo tas it kā vēlreiz apstiprina to, ka mūsu ciešanas ir pamatotas un nebeidzamas..Jā, tik smieklīgi mēs esam, nomocītie..Vairs nespējam savādāk uzlūkot notikumus, kā tikai tā..jo, laikam jau šie smagie dzīves triecieni ir trāpījuši, nez vai gluži mērķī, bet katrā ziņā tur, kur slēpjas mūsu spēja, neskatoties uz grūtībām neieņemt dzīves nomocītā, jeb upura, lomu..Un trāpījums ir tik precīzs, ka mēs patiešām zaudējam šo spēju..
Mēs kļūstam par tiem, kuri katrā neveiksmē saskata pamatu pesimismam, savas dzīves bezjēdzībai un iemeslam baidīties mēģināt vēl...Smaguma pakāpes ir atkarīgas, vai nu no trieciena spēka, vai arī no mūsu sagatavotības to izturēt..Kas jau atkal ir neizmērāms spēks, tāpat kā neizmērāma ir noturība pret to. Protams dažiem pastāv kaut kādi pašu pieņemtie mēri, pēc kuriem tie nosaka kas ir specīgs dzīves trieciens, kas vājš, kādā gadījumā cilvēkam ir jāiztur, kādā ir saprotama tā nespēja izturēt. Taču šie mēri ir tikai un vienīgi iedomāti, kaut vai tā paša iemesla dēļ, ka katrs cilvēks ir oriģināls un neatkārtojams spēcīgāks vai vājāks dažādu īpašību salikums un, ja vien nav vēlmes būt aprobežotam, tad jāatzīst, ka katram ir iemesls, pamats būt tam, kas tas ir, tur kur tas ir...Lai arī kā mēs esam raduši salīdzināt cilvēkus, lai arī kādi būtu mūsu ideāli pēc kuriem mēs mērām, kas ir un kas nav vājums un spēks..Tas būs un paliks tikai mūsu pašu aizspriedums, jo, laikam jau, cilvēkam ir nepieciešama šī te kategorizēšana, kaut kāda kārtība, kartotēka, lai arī tā ir subjektīva, tā ir nepieciešama mūsu pašu lielākam vai mazākam iekšējam līdzsvaram. Arī tas ir mūsu oriģinālais un neatkārtojamais salikums, prizma caur kuru mēs uzlūkojam pasauli, vairāk vai mazāk bet izkropļoti.
Un šajos džungļos, tik tiešām, izdzīvos tikai tas, kurš spēs būt noturīgāks pret citu kritizējošajām attieksmēm pret viņa personu..Un noturīgāks var būt tikai tas, kuram ir visspēcīgākā pašapziņa, spēja turēties kājās, neskatoties uz vētrām, kas to tiecas noliekt vai pat gāzt..Kura pati būtība nesatricināma..tie it kā pat nereaģē uz šīm vētrām..
Taču tie nabagi, kuri kritīs, kurus šie kritieni nevis stiprinās, bet novājinās un tie zaudēs jebkādu spēju vēl kādreiz celties..to liktenis pašos pamatos jau ir izlemts..tie diez vai kādreiz būs tādi, kādi varētu būt..to spējas un darbības ir ierobežotas par ko tie cietīs paši..cietīs ne tikai par to, ka tas tā ir, bet arī par to, ka tie nespēj mainīt to..
Bet vai tā tiešām ir, ka nespēj mainīt?
Dažs atradīs šādas spējas, dažs visu mūžu meklēs atbildi uz šo jautājumu, dažs visu mūžu centīsies mainīt tā arī neizmainot un dažs pat necentīsies.
Atbilde rodas procesā..un atkal jau neatlaidībā...