ir grūti..

..kad vēlies un esi gatavs saglabāt ar kādu to, ko tas saglabāt vairs, ne tikai nevēlas, bet jau sen ir apglabājis...
..un tas parāda to, ka Tu pieķeries cilvēkiem un, ka tie patiesībā nebija un nav tie, kas tie bija Tev, ka Tu esi muļķa ideālists..
..un pēkšņi šīs īpašības, kuras citā dzīves situācijā, ar citiem cilvēkiem būtu cēlas un brīnumainas, liek Tev izskatīties kā naivam, nožēlojamam muļķītim..
..un..nu ja, ko tur vairs..

Un nezin kāpēc, šis te, līdz ko uzrakstīts, kļūst par banalitāti.

Vārdi nogalina..

Tik ļoti nogalina, ka uzreiz pēc uzrakstīšanas gribas tos dzēst..

..un tas liek domāt, ka Tu esi ļoti prasīgs pret sevi un ja nespēj šīs prasības izpildīt, tad vari būt ļoti nežēlīgs pret sevi..
..un tas liek domāt, ka Tu esi no tiem cilvēkiem, kuri nekad nav mierā ar sevi, jo "var, taču, labāk"..
..un tas liek šai īpašībai "vienmēr tiekties uz labāko" izskatīties, atkal jau, nožēlojamai, jo Tu vairs neproti novērtēt to, kas Tu esi, bet gan tikai pārdzīvot par to, kas neesi..
..un varbūt nekad arī nebūsi..
..Tu būsi tikai tas, kurš nekad nebūs apmierināts ar sevi, jo "vienmēr var labāk"..
..un beigu beigās,Tu nevis esi, bet neesi.. jo neesi tas, kas neesi..


Varbūt, lai izbēgtu to visu garo penteri, atzīsti, ka esi cilvēks ar daudz lieliskām īpašībām, kuras Tu vienkārši neproti pielietot tā, lai tās atklātu savu lieliskumu, līdz ar to Tu atklājies pagalam nožēlojams..

Ir grūti būt tādam..pašam jau grūti būt tādam..kur nu ja vēl kāds pārmet to..

Un Tev - cilvēkam bez pašapziņas - jau nevajag daudz, lai kristu izmisumā un ķertos pie vienīgās izejas - izejas no dzīves..

Un Tu vari lādēties par to, ka esi tik ļoti kropli attīstījies savā domāšanā un uztverē, Tu vari dusmoties, vainot, ienīst..Tu vari visu, izņemot iespēju mainīt to, jo nevar pagriezt laiku atpakaļ..Tu vari aizklāt šīs, savas personības, kroplības, patēlot, ka esi kaut kas cits, bet Tu nevari, NEVARI to mainīt!

Beigu beigās Tev nāksies pieņemt sevi ignorējot.. Atdalīt šīs divas pasaules (iekšējo un ārējo) kā pilnībā pretējas, ne tikai neuzticēties savām sajūtām un domām, bet vispār ignorēt tās..
Jo ne pie kā laba Tevi, uzticēšanās sev, nav novedusi..
Ir tā it kā Tava iekšējā pasaule būtu paredzēta dzivošanai tikai tur iekšā, bet ne tur ārā, kur Tev nākas dzīvot un, kur Tu arī nespēj dzīvot dēļ tās savas iekšējās pasaules...

Vienīgi, vai Tu to spēsi - pieņemt sevi ignorējot..
Jo īpaši, ja tagad Tu pat nespēj to iztēloties..

Tik pat labi ir grūti iztēloties, ka es kādreiz iemācītos sevi pieņemt un mīlēt..
Nu, un kā lai sevi šādu pieņem, kā lai sevi mīl...ja nevar pat sadzīvot ar sevi..