Ja Tu zinātu kā mani dažkārt pārņem šī sajūta, ka es ienīstu cilvēkus..
Pašai kļūst baisi.
Kaut kāda iekšējā cenzūra jau, protams, nostrādā atkal un atkal, laikam jau tāpēc vien, ka pati esmu viens no viņiem..nuuu, cilvēkiem..
Bet es, lūk cenšos saprast (un mani tas mazliet mierina, ka cenšos) to naidu, tās dusmas, jo tās nav tādas parastas plikas dusmas, jeb negatīvās emocijas..
Tas ir, vai nu kaut kas vairāk, vai nu kaut kas mazāk, bet ne tieši tas (tas atkal mani gan mierina, gan uztrauc)..
Man tas cilvēks nu vienkārši brīžiem pieriebjas, uzkrīt uz nerviem. Šķiet, nu velns parāvis, izdari tak kaut ko jaunu, pasaki tak kaut ko neparastu, nu izkāp nu tās visas savas ierastās esības. Laikam jau, ka cilvēks man gluži vienkārši ik pa laikam šķiet apnicīgs un garlaicīgs..
Nu nemaz nerunājot par to tradicionālo stāstu par to, ka sākumā cilvēks pirms iepazīts šķiet ļoti jau nu interesants, bet tad pamazām arvien tipiskāks un tipiskāks, līdz beidzot...waaah..garlaicīgi...
Un nav jau tā, ka es sevi uzskatītu par kaut ko dikti jau nu atšķirīgāku, jeb savādāku vai īpašāku..nē..
Tātad tas apnikums vēršas arī pret sevi..un tad ir tāds nu vispārējs visaptverošs apnikums un riebums pret cilvēku kā tādu..
Un tad atkal, vai tas ir slikti? Tā domāt..
Nav jau tā, ka tas nebūtu tiesa, nu ir jau tas cilvēks tāds kāds ir un nevar jau nu būt tāds kāds nevar, vai ne..
Nu nezinu vai šito bāzt zem ideālisma, jeb "dzīvo ātri, mirsti jauns"-isma, jeb zem vienkārši neremdināmā līdz ar to neapmierināmā cilvēcisma, ko mierīgi var pabāzt arī zem abiem iepriekšējiem -ismiem.. un uzskrūvēt super sarežģītu -ismu, kurš beigu beigās būs tāds viens "pļurkt" kā cilvēks vien..
Nu līdzīgi kā šis ieraksts, tipa varēja jau iztikt, bet dikti jau nu gribējās piešķirt kādam laika periodam kādu, it kā, lielāku nozīmi, un tad vēl jāpieskaita nerimstošā vēlme kaut ko baigi gudru nogvelzt..īsāk sakot uzpūst ziloni no mušas un pēc tam izsūkt atkal mušu..
Un tāds "pļurkt" vien beigās sanāk..

Un tā radās "pļurkt" - isms..