"..neies jau rakstīt tāpēc vien, ka nekas nav rakstīts..
neies jau nerakstīt tāpēc vien, ka nekas nav rakstīts ar'.."

Izvēle..

"..tas, ka kaut kas man nepatīk, neizslēdz to. Nākas vien pieņemt to, ka tas ir...un izolācija nav manā (skan idiotiski,bet) stilā. Izlikšanās, ka neredzu, ka nav...eeemmmneee, vienīgais par kā neesamību sevī, es (nezin kāpēc) priecājos..
(nē nu droši vien jau, ka zinu, vai vismaz nojaušu)"

Izvēle..

Diez, atklātība var būt apnicīga?..

Un kur tad ir tā robeža un kura, mana, Tava, mūsu kopējā, kas noteica, kāpēc?

Izvēle..

Man, šķiet, reizēm apnīk pašas atklātība, visās malās..nekādu noslēpumu..it kā vienīgais veids kā elpot man būtu atklāt tos, līdz ko tie uzrodas..
Un, galvenais, (nu labi, varbūt ne pats galvenais) ka nevar savādāk.. vai nu tā, vai nekā.. absolūti nekā..

Izvēle..

Turklāt, viss, ko uzspēju uzrakstīt ir tikai šo norišu "puķītes", jo, tomēr, patiesībā viss ir daudzreiz "masīvāk", bet ātrums, kādā rakstu ir tāds kāds tas ir, ne domas.. netieku līdzi.

Izvēle..

Un kāpēc būtu jātiek..
Tātad tomēr, lai arī nevar, tā patiešām, atklāti ir tieksme..
..ir, ir tā pārlieku lielā vēlme "otkroveņņičatj"..

Izvēle..

Nevar, bet dara..dara tikmēr, kamēr, vai nu rodas pārliecība, ka var un sanāk, vai arī patiesi var un sanāk..

Izvēle..

Iespējams, kaut kādas dziļās zemūdens atrodošās pamatnes, īpašās konsistences izraisītās dzīvības, esības pazīmes, kuras ceļas uz augšu..
Manos spēkos tā kā būtu, ļaut vai neļaut.. un pat tad, vai tiešām manos spēkos?
Ja ir vēlme, tad rodas spēks..
Tātad ir spēkos.
Tātad nav vēlmes.

Izvēle..

Vēlme pretoties vai vajadzība pretoties?
Un atkal izvēle..

Manas izpausmes nav tādas pašas, kādas ir Tavas izvēlētās uztveršanas spējas un vēlmes.. Tāpēc izriet izrietošais, tas, ar kuru, saskaroties, man ir izvēle uztvert, un kā un cik..

Izvēle..un atkal jau, un vienmēr, tak'...

"Jū onlī kan sī az fār az jū sink.."

P.S. Mūzika - Ojos de Brujo (tāpat kā pirms gada, tikai jauna albuma pavadījumā)

Kad ir tā, tad ir. Ir tā, ka ir un nav. Ir labi. Tā.
Apstājies, nomierinies un apsēdies vai apgulies, atslābinies kā spēj, kā prasās, kā ir šobrīd..
Nu tādās skaņās, tajās vecajās, kuras mierina.
Man sāp pāri darītais Tev.
Tātad sev.
Jā..tā es esmu.
Kaut kā tā.
Lai izsekotu tam ceļam, kurš mani še atvedis, Tev būtu jāseko man tajā no tā sākuma un jāatsakās no sava ejuma..Jā ejuma, ne gājuma. Mans ir mans un kā es, tā es.
Tāpēc, nē.
Atveries cik spēj, bet nedari sev pāri.
Man pietiekami tā pāridarījuma, kurš vēršas pret pašu, kaut neapzināts.
Nekas neattaisnos, tik un tā.
Tāpēc, vienā jaukā, brīdī jāpārvēršas.
Jānomaina sev pāridarīšanas tieksmes veids, lai kaut uz mirkli noticētu, ka spēju ne tā.