Ir laiki, kad šķiet, ka nav ko teikt. Ka ne par ko negribas cīnīties, neko apgalvot, neko teikt.. Ir laiki, ir un nav.. Ir laiki, kurus piefiksē, ir laiki, kurus nepiefiksējot, tikai izdzīvo..
Ir laiki, kad negribas piedalīties dzīvē, tai ārējā dzīvē.. tikai bezpalīdzīgi; nespējot novērst vēlmi vērot, vienaldzīgi; nevēloties izjaukt cilvēku izvēles vadīto lietu kārtību.. Tikai noraudzīties dzīvē, vērot visu notiekošo, pa kluso, nevienam un nekam, neredzot, nezinot. Vērot cilvēkus, lietas, sajūtas un mirkļus brīžos un nebrīžos, kad tie pat nenojauš, ka tiek novēroti, tāpēc uzvedas nenovēroti.
Vērties dzīvē, kurā cilvēki kaut ko cenšas, dara, tic, ceļ un veido. Katrs atbilstoši sev, savai būtībai, sev piemērotākajā, pieņemamākajā, tuvākajā formā. Tiecoties to pilnveidot, uzlabot, tiecoties uz, vai nu sevis, vai sabiedrības, izvirzītajiem augstumiem. Vērties tajā kā lietas pakārtojas, sakārtojas, veidojas, mēģinot iejusties sajūtās, kuras veidojas un mainās katrā. Vērot nemieru un nesamierināšanos, mieru un samierināšanos, kā arī tos daudzos un dažādos vidusceļus.


Vērot, kā cilvēks interpretē notiekošo, kā tas; vai nu, meklē mierinājumu, meklē un veiksmīgi atrod veidus kā samierināties, sadraudzēties ar visu, kas notiek, vairāk vai mazāk, skarot viņu; vai pretēji, tas tiecas meklēt iemeslus savai pretestībai, tiecas norādīt uz notiekošā nepareizumu vai negodīgumu, kurinot savu dumpinieka garu, rodot tam veidus un vietas, izpausties; vai arī, tikai un vienīgi, meklē arvien jaunus ceļus, kā un kur aiziet, izolēties, prom no visa notiekošā, ko pavada, vai nu, bailes un vēlme pasargāties no cilvēkiem, viedokļiem un šīs, tik mainīgās un nepastāvīgās, sinerģijas, vai drosme un vēlme, kas veido ticību, kas, savukārt, veido, ne tikai, spēju būt neatkarīgam, bet arī mūžam nesasniedzamus augstumus. Un, dažkārt, iepriekšminētais, visdažādākajās kombinācijās un izpausmēs..

Vai tie ir patiesības laiki, vai izolēšanās un norobežošanās no visa laiki.. es nezinu, man trūkst, vai piemīt drosme, neapgalvot, minēt vai, kaut vai, spriedelēt. Var jau būt, ka tas ir drosmes trūkums, piedalīties dzīvē, bet varbūt tā ir pārdrošība, noskatīties visā, pēc tam atgriežoties un cenšoties, ne nu gluži aizmirst redzēto, ne nu gluži spējot, ņemot vērā redzēto, iedzīvoties, ne nu gluži noturēties uz kaut kāda vidusceļa..tikai tā kaut kur svārstoties starp galējībām un vidusceļiem, neesot būt un esot nebūt.
Ir tā, ka ir laiki, kad nav ne vēlmes, nedz vajadzības nostāties kādā pusē, ja nu vienīgi par pusi neuzskatām šo te, neiesaistīšanās un vērošanas pozīciju.. Būt sev, savu garastāvokļu un iekšējo noskaņu pamatojumam un pierādījumam. Vienīgajam, jo kurš gan cits, ja ne es pats sevī klausīšos un izpildīšu attiecīgās dzīves funkcijas, pat ja tās izpaužas kā šie mainīgie laiki, kuros ietilpst vēlme neiesaistīties vairāk par vērojumu, sava veida, putna lidojumu, kad, šķiet, ka gars ir pacēlies spārnos, apzināti atstājis visus smagumus, kas liedz tam lidot, jeb zemes lietas uz zemes, lido un vēro..

Var jau būt.. Ka visu iespēju pieļaujamība un sevis kā nelēmēja par to, kas pareizs, jeb nepareizs, pieņemšana ir kaut kāds dvēseles stāvoklis, kurš pakļauts tiem pašiem elementārajiem sadzīviskajiem notikumiem, kas vada katru no mums un attiecīgi liek izpildīties. Attiecīgi tam, kādi ceļi un veidi, pa tiem iet, ir mums pieņemami, pieejami un mūsu pieredzei pa spēkam.


Dzīvam nav iespēju izbēgt no dzīves, pat nevēlēšanas dzīvot veido šo te kopējo gleznu, mākslas darbu, kas saucas pasaule, cilvēce, dzīve.. Lai kādiem vārdiem saukta, tā ir nenosakāma, jo nav aptverama un galu galā, mūsu katra paša attieksmes, spējas aptvert un uztvert, tikai mums katram pašam, atsevišķi redzams, tātad personīgs un neatkārtojams mākslas darbs..

Vienalga kādi, bet visi veidojam šo mākslas darbu, visi bez izņēmuma..

Nekad tā īsti nespējot ietvert to, nedz vārdos, nedz krāsās, nedz mirkļu piefiksēšanā, tā īsti ietvert to kopējo, vēstīt to neaptveramo, nevēstāmo vēsti, sajūtu, kopējo un absolūto kopbildi, kopsajūtu..

Jo esam no kopējās pasaules izrietošās atsevišķās pasaules, kas izriet viena no otras un papildina viena otru.

Nesasniedzamie, bezgalīgie augstumi.. ķermenis tur pie zemes un vārdi atgādina, ka, lai cik liela vēlme pastāv ietvert vārdos, neietveramo, tas ir un paliek neietverams, neskatoties uz veiksmīgām kombinācijām, kuras trāpa vai netrāpa, laikā vai nelaikā..

Un gars tik’ sauc lidot, un ķermenis tik’ tur pie zemes.. Vienlaicīgi abiem ļauties nespējot, pārmaiņus ļaujoties abiem..

(..un beigās, beigās, kad esi izdzīvojies, atgriezies un piefiksējis, viss šis, šķiet mēsls, tikai vārdi un centieni, var jau būt, ka gara lidojums uz zemes izpaužas kā lētas parodijas par lidojumu, gravitācija un levitācija, tomēr esam iesprostoti, gars bez ķermeņa tikai gars, nespējīgs nodot vēstījumu un ķermenis bez gara, tikai ķermenis, jeb čaula, bez gara tikai eksistence, kaut nu pietiktu ar apziņu, ka nevar, lai pārtrauktu un necenstos aptvert neaptveramo, bet nē...iesprostoti..)