nu, kārtējais paģirainais rīts ir klāt..
līdz šodienai vismaz esmu izvilkusi, lai pat cik ļoti man likās, ka neizturēšu..neizturēšu!
kārtējais mēģinājums aizmirsties ar alkoholu ir palicis neveiksmīgs..
kārtējā sajūta, ka ir pat vēl sliktāk, jo laikam skaidrā prātā ir vieglāk aptvert..lai arī..
lai arī katra reize, kad aptveršanā esmu, šķiet, tuvāk..nākas secināt, ka priekšā vēl ir garš un mokošs ceļš..kuru, šķiet nenoiešu..
bet eju...velkos..šodiena ir pienākusi..
šodien, es domāju, ka man jāmainās..vismaz jācenšas..tikai nezinu kā un par ko..
sapratu, ka ir jāmin "šodien" jeb "šobrīd", jo mani stāvokļi ir tik mainīgi, ka tikko saprecājusies par to, ka šķietami esmu "zirgā", attopos "pie sasistas siles" un tad ir vēl sliktāk..
nāk komplektā kauns par sevi, no sevis..
pēc šī te varētu secināt, ka man ir personības dubultošanās..kas iespējams tā arī ir..
bet varbūt tas ir "dvīņa" sindroms...
šīs divas personas manī mainās nemitīgi vietām, te viena darītāja un otra tiesātājs un vērtētājs, te atkal otrādi..
un gandrīz ik uz soļa..
mainīt jau var daudz ko..tikai vajag pārliecību, ka par to "ko", "kā" un "uz ko mainīt"..
baigā spriedelētāja..

kārtējā dusmu vēstule draugam ir aizsūtīta..
kas noteikti būs atkal jau kārtējā izgāšanās..
jo, kā jau iepriekš minēju "mainīt jau var daudz ko..tikai vajag pārliecību, ka par to "ko", "kā" un "uz ko mainīt".."
un diemžēl, man ir lielāka pārliecība, par to, ko kādam citam vajag mainīt sevī, kā un uz ko..nekā par sevi..
un tas cits ir draugs, kuru es nemitīgi cenšos pieņemt tādu, kāds tas ir, cerot, ka tas tomēr mainīsies..
vienīgais godīgais moments, šajā padarīšanā, ir tas, ka ticu, ka viņam pašam tas ļoti daudz ko dotu..
un, iespējams, ka tas reiz notiks, tas mainīsies..taču neatkarīgi no manis..jo, izmaiņas sevī, ir veiksmīgas, ja tās veic sevis dēļ..
un tagad es sev sniedzu vēl lielāku pārliecību par to, ka esmu oficiāli izgāzusies ar savu dusmu vēstuli..
un tiesnesis manī nesnauž..
iespējams, ka šī sistēma ir jābeidz, kad viena manis daļa augstsirdīgi noskatās, kā otra visu dara nepareizi, likdama tai attaisnoties, arvien bailīgāk un bailīgāk, vērojot tiesneša reakciju, kaut ko darot..mierinot sevi, ka nākamreiz tiesās atkal viņš..
un galu galā, abas manas personības puses, labprātāk izvēlas būt tiesneši, nekā darītāji, kas lieliski izpaužas manā dzīvē..
es kā vagars stāvu uz sevi noskatīdamās, pilnībā sevi paralizējot, aiz bailēm kaut ko izdarīt atkal nepareizi..

kārtējais veiksmīgais sevis apraksts, kas nemaina pašu "problēmu", bet toties mazliet mierina, jo rada vismaz ilūziju, ka kaut kur virzos un kaut kas notiek, lai arī tas ir tikai "spļāviens jūrā"..

tikko iedomājos, ka "nu vismaz esmu vēl dzīva", bet tad "vai esmu?"..
ir pamats domāt, ka neesmu, paskatoties uz savu dzīvi..tik iestrēgusi, ieklemmējusies..
attīstība, lai arī niecīga, bet notiek tikai manā galvā..
vēl viens manas dubultās personības sižets..kad viena tās daļa visu pieļauj, bet otra visu apšauba..un atkal jau mainoties vietām..
kaut es spētu būt vienkāršāka..
būtu vienkāršāk dzīvot..
sarežģījumi nebeidz atklāties..un kāda gan te var būt runa par mainīšanos, ja tā īsti nemaz nekas nav zināms..

šis gan laikam bija sižets no "visa pieļāvēja un visa apšaubītāja" sērijas..
un pat par šo ir jāšaubās..
un es griežos un griežos kā vāvere ritenī..kura dzīvo tikai savā galvā, radīdama ilūzijas, ka kaut kas mainās, ka tā skrien pa pļavām, mežā, kokiem..bet atrodas tikai ritenī...un patiesībā..nekas jau nemainās

aļa "ja gribi kaut ko mainīt, sāc ar sevi"
kaut kādā brīdī ir jāapstājas...rakstīt, pietiks padarīt visu bezjēdzīgu..vismaz rakstīt pārtraukt es varu..
varu?