šis laiks uzdzen skumjas un sliktu garastāvokli..
gribas būt vienai, bet tai pat laikā lai kāds izglābtu no vientulības..

gribas kaut ko, par ko vēl nav skaidrības kas tas ir..piepildījumu vai..?

vientulība
mēs atkal piederam viena otrai..
un ir sajūta, ka tā ir bijis vienmēr..
ka nav bijis nekāds pirms tam vai pēc tam..ka ir bijis tikai šādi..
neviļus rodas nolemtības sajūta..

un skumjā, nolemtības klavierspēle tik ļoti piestāv visam šim..
apsveicu, Tu proti atrast vislieliskākos kmplektus, lai rastu noskaņas..un Tev tas atkal ir izdevies..

negribot Tev ir sanācis iepazīt šo dzīves pusi daudz vairāk, nekā citas..
Tu pat varētu būt tāds sava veida eksperts..vientulības un skumju eksperte..
viss kas ir vajadzīgs ir dzīvot attiecīgu dzīvi, attiecīgos apstākļos, ar attiecīgu raksturu un emocionālo pasauli..attiecīgajām, tā rezultātā, izveidojušāmies traumām, kas daļēji arī ir tā pati vecā labā pieredze uz kuras pamatiem cel savu attieksmi pret dzīvi un veido attiecīgos rīcības un uzvedības modeļus..kurus dažreiz tik ļoti gribas pārtraukt, izskaust, zaudēt..to vietā iegūstot ko citu, kas pašam liekas pareizāks, skaistāks, pozitīvāks un veselīgāks..
bet nē..Tu esi iesprostota sevī..
un paliek tikai tas, ka Tu zini kā vajag un ko vajag, atliek tikai noskatīties uz tiem, kuriem sanāk tā kā vajag, kā ir labāk..un viņu dzīve ir pierādījums tam, ka tā ir labāk..bet Tu, mīļā esi iesprostota sevī..
Tev var labpatikties šad tad iedomāties, ka esi savādāka, proti vairāk smaidīt, būt sabiedriskāka, vairāk priecāties par dzīvi un vienkāršām lietām..bet Tu tik un tā esi iesprostota, tas nekad nepamet Tevi..Tu vienmēr attopies turpat un secini, ka tie mirkļi, tās dienas, kad spēji būt tas, kas vēlies..lai arī neesi, bet ir ļoti skaisti..skaisti ir to prast..bet Tev tas ir pārejoši..tā neesi Tu.

tā visa rezultātā kaut kas jau mainās..paplašinās, laikam, drīzāk..paplašinās Tavs redzesloks un redzēt spēja pati par sevi..paplašinās Tavas saprašanas robežas un bagātinās attieksmju krājumi un to papildināšanas spējas..
Tu kļūsti par dzīves bagātu, bet sevī iespundētu cilvēku..kuram atliek tikai noskatīties, cik dzīve ir skaista, bet ne prast to izbaudīt..
Tev atliek tikai novērtēt cilvēkus, bet ne paust to tiem pašiem..Tev atliek noskatīties uz savām neierobežotajām spējām tik daudz ko darīt šajā dzīvē, paliekot uz vietas ar klēpī saliktām rokām, plati ieplestām vērojošām acīm, nemitīgi domājošu prātu un tik daudz kam līdzi jūtošu sirdi..

un pats jautājums jau skan smieklīgi..
Vai ir iespējams nebūt sev?