mierina tas, ka sliktais ir laicīgs, bet uztrauc, ka labais arī..
viss ir laicīgs, viss, kas mūsos un ap mums..
tas ir kā dzīvē, ne labi, ne slikti..nekā un visādi..manevrējam starp galējībām, brīžiem sliecoties uz vienu, brīžiem uz otru. kādam izdodas noturēties līdzsvarā, tas ir pa vidu, citiem ne..
tas ir kā dzīvē, kurā beigu beigās, kad emocijas apdzisušas, asumi nogludināti, mēs apstājamies un esam gatavi atkal sākt redzēt to, kas ir (protams, katrs savām acīm), esam gatavi atkal dzīvot, esam gatavi mācīties, atgriezties dzīves skolā..un nu mēs to redzam jau savādāk nekā iepriekš, sākumā tas pat šķiet interesanti, līdz pierodam..tā ir pieredze, zināšanas caur kurām mainās mūsu skaties uz itin visu.
katrs notikums, lielāks vai mazāks ir ieskaite vai eksāmens, kuru nenoliekot, mēs tālāk netiekam, kamēr noliekam, izejam pārbaudījumu.starp mums ir pa pilno nesekmīgo, pamaz sekmīgo. reti kurš nesekmīgais spēj nepadodoties mēģināt vēl un vēl, kamēr tam izdodas nolikt eksāmenu, bieži vien tie atmet cerības un sēž tupat, cik nu tālu tikuši, no tiem daži cenšas rast prieku un mierinājumu, tajā, kas tiem ir, dažreiz tiem pat izdodas atrast kaut ko, kam dzīvot, bet daži ir nelaimīgi, neapmierināti, nežēlīgi un nomocīti, tie necieš sekmīgos un noliedz to spēku, zināšanas un nepieciešamību. savukārt starp sekmīgajiem ir tādi, kuri ir dēļ savām zināšanām un panākumiem ir kļuvuši lepni un iedomīgi, tie nicinoši izturas pret tiem, kuriem šais mācībās nav veicies diez ko labi. maz, bet tomēr starp sekmīgajiem ir arī tādi, kuriem izdodas nekļūt lepniem un iedomīgiem, tie ir atsaucīgi pret visiem, tie tiecas palīdzēt visiem, kā vien var, tie kļūst par tādu sava veida tiltu starp visiem šiem te skolniekiem, tie vēlas, lai tie savā starpā draudzētos, lai arī viņi zina, ka maz ko spēj darīt, lai tas patiesi tā būtu, tie nespēj nebūt tādi kādi nu ir, tie dzīvo no tā..
šai dzīves skolā katrs dzīvo ar to, kas tam ir..un ar to, kas tiem ir, tie cenšas iemācīties to, ko tie spēj iemācīties ar to, kas tiem ir.. un daudziem sanāk paskatīties pāri saviem spēkiem, iedomāties, ka tie var kaut ko, ko patiesībā tie nevar..bet arī tās ir nodarbības..
katra nokavētā nodarbība atspēlējas vēlāk kā pārbaudījums, līdz ar to neļaujot nevienam izbēgt kāda priekšmeta vielas apguves un agri vai vēlu, tam jāatgriežas un jāapgūst tā..un katrs eksāmens, kurš netiek nolikts atņem mazliet spēka, līdz ar ko nenolikušajam, ir jārod spēks sevī saņemties..un ar katru neizdošanos arvien vairāk spēka un ticības tam vajadzēs sevī rast..
un ļoti daudz ko šajā dzīves skolā nosaka tas instrumentu komplekts ar kuru esam nākuši un palaisti dzīvē, ar kuru mūsu vecāki mūs apgādā.. un tas vēl nav viss, ar šiem instrumentiem mums vēl jāprot rīkoties, ja tas izdodas, tad tie var ļoti atvieglot mums mācīšanos, bet ja ne, tad ļoti daudz ko sabojāt, iespējams, ka nav pat tik lielas nozīmes šo instrumentu daudzumam, cik liela nozīme ir prasmei ar tiem rīkoties..tas nosaka to, cik instrumentus mēs vēl iegūsim savā īpašumā, cik pazaudēsim, tas nosaka to, cik sekmīgi vai nesekmīgi būsim dzīves skolā...
dzīve ir skola, dzīve ir māksla..kā lai to mīl, kā lai to ienīst...(bieži vien, tas kas mums nepatīk, ir tas, ko mēs nesaprotam)..
un kad esi iekšā, tad tas viss, kas ar katru no mums notiek ir tas, kam jānotiek..kādēļ bieži vien ir ļoti grūti mīlēt šo skolu, jo grūti saprast tajā daudz ko..
stāstīt par to varētu tikmēr kamēr tajā esi..