man mērķa nav vēl joprojām. bija dienas, kuras knapi vilku, pilnīgi bez nekā, tukšums. tad pamazām, ar lielām mocībām un nepastāvīgi sāka rasties kaut kādi mazi plāniņi par savām nākošajām darbībām, lai cik muļķigi tas izklausītos, bet plāns aiziet uz veikalu vai sakārtot istabu bija baigais sasniegums, jo beidzot es redzēju kaut ko tālāk par šo te mirkli. necik tālu tas protams nav, ja skatās tā, no malas. un tieši tāpat, tik pat mokoši, lēni un nepastāvīgi tas notiek arī tagad, tikai tagad, es jau varu ik pa laikam radīt plānu uz rītdienu, vai kādu citu nedēļas dienu. un atkal jau, varbūt, ka tas skan pavisam savādi, bet tas ir tāds sasniegums, tikai man saprotams un novērtējams. un pēc šī te es redzu, ka kaut kas ir mainījies, kaut ko es tomēr esmu panākusi, kaut kur tikusi..caur visu to tukšumu un bezcerību. tagad es pat saprotu kāpēc notika tas kas notika, es redzu sakarību tajā visā. ir jāiemācās peldēt sevī, tas nozīmē arī orientēties, bet lai tas notiktu ir jāgrib.tikai tad kad tā pa īstam sāc iepazīt sevi, sevi - īsto, tad sāk rasties domas par nākotni, tuvāku, vai tālāku, bet nākotni.
es vēl tikai mācos, jūtu, ka priekšā vēl okeāns, bet neapstāties, nepadoties un neslīkt liek tas, ka es tagad redzu cik tālu jau esmu, ko esmu panākusi, es redzu ko spēju..tas ļoti motivē, motivē neapstāties sevis meklējumos vai 20 vai 40, vai pat 60 gados..turpināt uzsākto ceļu.
un līdz ar to, ka iepazīsti sevi patiesi, neviļus arī sāc sev patikt, sāc novērtēt savas stiprās puses, to ko spēj un vēlies dot, darīt, kas būt šajā dzīvē.
man laikam pamazām sāk atklāties balva par pārciesto..
bet bailes nepamet, līdz galam uzticības vēl sev nav..ik pa laikam iezogas galvā kāda iznīcinoša doma, kaut kā izdodas tām nesekot, neļaut izvērsties..
kaut kas ir sasniegts