Lai arī cik savādi tas būtu, vai nebūtu..bet man palīdz, jeb drīzāk nomierina, psiholoģijas grāmatu lasīšana, par dažādām psihologiskām problēmām, novirzēm un slimībām.
Pagaidām man vēl tā īsti nav skaidrs kas īsti tajā visā mani nomierina, bet nu viena versija ir. Tas varētu būt saistīts ar to, ka lasot par slimībām, kuras ir līdzīgas manējai, to apraksti, stadijas, cēloņi, izpausmes u.tml., man rada tādu iluzoru mierinājumu, ka neesmu viena.. Mja, jau uzrakstot šo te man tas šķiet smieklīgi..skaids, ka neesmu..
Nu jā..bet ko tie savējie dod, spēju ieraudzīt kaut ko labu, pat izcilu, savā, lai arī nestabilajā, bet tomēr personībā..
Tie kritumi, tie kritumi, mani uztrauc.. Labā ziņa ir tā, ka uztrauc..
Bet tie kritumi tie ir kļuvuši retāki..retāki, bet smagāki, pamatīgāki...nu tā, ka maz neliekas..un tā pēkšņā nespēja domāt racionāli tādos brīžos, kas mani pilnībā pakļauj emocijām..un tās, protams, pamatā ir iznīcinošas..un nu ja, uztrauc..fuuuu, uztrauc..tikai uztrauc jau tad, kad esmu, vairāk vai mazāk, attapusies no krituma..nu jā..emocionalitāte - tā paņem visu savā varā...un es nezinu kas, bet kaut kas līdz šim brīdim ir šo emocionālitāti tomēr apvaldīt..t.i. neļaut man iet līdz galam..tikai kas..kas tas ir..izdzīvošanas instinkts? bailes? mīlestība?
Mīlestība tā varētu būt, pilnīgi droši..jā, muļķe, tā arī ir tas, kas mani te vēl tur, jopcik..smags gadījums..
It kā domā "o!mīlestība" un tad atkal "tikai mīlestība"..
Mana nelīdzsvarotība mani piebeigs..
Nu jā, es kaut kā šodien aizpeldu.. Tātad mīlestība - nu tās pašas emocijas vien ir (lai kā man riebtos mēģinājumi definēt šo parādību), nu ir..tātad tai brīdī, kad mani paņem tās emocijas..tad tās nav tikai iznīcinošās..tur ir arī glābjošās..očevidno.
Un vēl viens atklājums..Tā pati mana mīlestība bieži tracinās no tā, ka es mēdzu atslēgties, skatoties vienā punktā..Un kad man jautāts, "kas ir? par ko Tu domā? kas noticis?", tad atbilde ir, protams, "nekas, ne par ko"..
Un atklājums ir..ka tā arī ir, ka ne par ko..es pirmo reizi šodien nezinu vai ievēroju, vai atklāju, jeb vienkārši nodefinēju, ka es sevi lāpu, kad atslēdzos, es lāpos, jopcik. Es it kā ņemu to visu savu iekšējo nekārtību un ieveišu kaut kādu sistēmu, lai ir nekārtība, bet lai vismaz ir kaut kāda sistēma..Idiotiski. Es meklēju līdzības, salieku ar līdzībām, ņemu atšķirības un salieku ar atšķirībām..es nezinu, varbūt es pat kārtoju sevi..Nu tas arī varētu būt, jo visa tā rakņāšanās nevar būt bezrezultatīva..iespējams es kaut ko kārtoju..Bet ar kādiem panākumiem, tas man nav skaidrs, tas kļūst skaidrs brīdī kad ir pārbaudījums uz izturību..un tad jā, tad es konstatēju, ka kaut kas ir sadarīts..gribas pat pasist sev pa plecu, kāds malacis..Bet, ja godīgi, man, vēl joprojām, nav skaidrs, vai es tiešām kārtoju, vai pārkārtoju, un ik reizi konstatējot pārmaiņas mani parņem prieks, jo kaut kas ir mainījies..Bet, atkal jau, pārkārtošanās jau arī ir savās kārtības meklējumi..Vismaz es esmu pārstājusi reizi mēnesī pārkārtot savu istabu, meklējot, eeeem, savu stūri, savu kārtību..vatevā..
Bet pārmaiņas, tās man vienmēr ir bijušas kā tāds īslaicīgs mierinājums...rodas ilūzija, ka kaut kas ir mainījies, ka kaut kas var mainīties..bet, nu jā..līdz zināmam brīdim..
Var jau būt, ka pārmaiņas ir savas kārtības meklējumu veidi..un savas kārtības meklējumi, galu galā, laikam ir sava līdzsvara meklējumi..
Sava iekšējā līdzsvara trūkums ir visu problēmu sākotnējais cēlonis, jo ja nav līdzsvara, tad kaut kas ir par daudz..un rodas tieksmes, novirzes, mēģinājumi to visu slēpt, maskēt, kultivējot savus kompleksus..un bla bla bla..
Jā, tieši tāda es šodien esmu, aizpeldu un atpeldu, un galīgi neorientējos savos ūdeņos..klaiņoju..
Apnika.
Mūzika: The Who
