No kurienes šī nenormālā sevis cenzēšana, sevis tiesāšana..? Es nesaprotu, kāpēc es sevi tā ienīstu, pat pēc tā, ka apzinos to visu...tik un tā ienīstu, tik un tā cenzēju, nosodu, tiesāju..Kāpēc..Kāpēc es, ne tikai, pati to daru attiecībā pret sevi, bet gan vēl komplektā domāju, ka arī citi to dara attiecībā pret mani..Es nosodu sevi skatoties ar savām un citu acīm..
Es vienkārši nesaprotu no kurienes šis te nenormālais naids pret sevi, kā rezultātā ir nespēja par sevi pastāvēt, sevi prezentēt un absolūts pašapziņas iztrūkums..Pilnīgs!
Tas ir neticami, ka tas tā var būt..Tik slimi..
Jā, protams, to var izskaidrot ar bērnības pārdzīvojumiem, traucējumiem garīgā attīstībā..utt, visdrīzāk, ka tas arī ir tā visa sakne..Bet kā, lai to izbeidz, kā lai izdara tā, lai tas vairs nenotiktu.. kā lai tiek uz priekšu, kā lai tiek tālāk..Ja ar tā visa apzināšanos vien nepietiek..Kas vēl man ar sevi jādara?
Vai vispār kaut ko vēl var darīt, mainīt..
Un, ja ar sevi, šādu te, galīgi un pavisam nevar sadzīvot, kā rezultātā jāienīst sevi vēl vairāk..
Kā lai pārtrauc šo te apburto loku, kas nebeidz vien pats sevi uzturēt, pats sevi barot..
Kā lai spēj sadzīvot ar sevi tādu, kādu sevi ienīsti, jo sevi ienīsti...Ja nav iespējams to pārtraukt tā pēkšņi..Ja nav iespējams pat saprast, vai vismaz esi uz pārtraukšanas ceļa, ja brīžiem tā vien šķiet, ka tas pastiprinās..
Apzināšanās vien jau ir solis uz pārmaiņām, vai ne?..Tā vajadzētu būt...Tikai nekas nemainās..
Drīzāk apzināšanās, šobrīd, ir kā sodība - neskatoties uz to, ka sevi jau ienīsti, vēl apzināties to, kā rezultātā ienīsti sevi vēl vairāk un nu jau apzināti..
Un ja nu apzināšanās šajā gadījumā tiešām bija kļūda, ja nu šī te lieta nav maināma, ja nu tas ir pārāk dziļi iesakņojies, lai to mainītu..Vai tas beigu beigās neiznīcinās mani pašu, ši te vēlme sevi glābt, vai tā beigās mani paši neiznīcinās..
Jā es zinu, ir ļoti, ļoti jāgrib, lai tas nenotiktu..
Bet ar ko lai baro šo te...spēju "ļoti, ļoti gribēt sevi glābt", ja ir tik daudz kā tāda, kas atņem to..
Ja ir tā, ka katra nodzīvotā diena ir kā sasniegums, ka nenotika nekas tāds - iznīcinošs - iznīcinošs man..
Un, ja notika, tad ir "fūūūu", ka es tomēr izturēju to, lai arī tā ir vēl viena artava tai manā "sevis ienīšanas" avotā...
Ja arī , nākošreiz, kad uznāks "sevis ienīšanas" lēkme, tas uzpeldēs kā vēl viens arguments par labu tam, ka "sevis ienīšanai" ir pamats..
Jo tādos, lēkmes brīžos, nu nekādi nevar atcerēties kaut ko labu par sevi, viss šķiet niecīgs..jo ir pamats, pamats sevi ienīst..Tik spēcīgs pamats..
Kā lai "ļoti, ļoti grib sevi glābt"..ja pat nezini, vai esi glābjams..
Ja pat par to nav īstas pārliecības..
Ja, galu galā, savā saknē jau esi slims ar šo te slimību..un šis te viss ir tikai sekas, rezultāts.."augļi"..
Ja, ak dievs, jau no apziņas vien, cik dziļi tas ir..ir pilnīgi bail pašam no sevis..
Ja, tas ir jau pašā sākumā, Tevis sākumā, Tavā sevis apzināšanās sākumā..Tavas domāšanas sākumā..ja tas ir pārāk dziļi un pārāk ielaists..
Ja, galu galā, tik tiešām nekas cits neatliek kā vilkt savas dienas, vilkt uz kaut kā rēķina, kaut kā, pagalam primitīva un muļķīga, un pēc tam vēl pateikties par to, ka esi izturējis šo dienu..Un nespēj pat iedomāties kaut kādu nākotni, jo tālāk par nākamo darbību baidies pat domāt, kur nu vēl tālāk..
Ja skatīšanās tālāk Tevi iznīcinās jau šeit, vēl neuzsākot ceļu..Jo Tu esi pārāk slims, pārāk savas slimības novājināts, lai izturētu šādu pārbaudījumu - ieskatīšanos nākotnē..