Kāpēc es nevaru būt vienkārši laimīga? Kaut vai tā paša iemesla pēc,ka man ir cilvēks, kurš mīl mani un, kuru mīlu es. Tas cilvēks ir tieši tāds, kādu es visu mūžu biju iztēlojusies savu mīļoto cilvēku... Un nu man viņš ir... Kas par lietu, kāpēc es nespēju būt laimīga, kāpēc es nespēju izjust šo skaidro, gaišo un tīro sajūtu. Kāpēc es nespēju vienkārši to izbaudīt. Kāpēc manas emocijas, domas un uzvedība ir tik ļoti dziļā pagātnes ēnā...tik ļoti nekontrolējamā ēnā..
Kāpēc nav vienkārši mīlestība, bet ir mīlestība, pāridarījumi, sāpes, bailes, izmisums, naids, atraidījums un vienkārši slikti... Visu laiku slikti, visu laiku kaut kas sāp, kaut kas ēd nost..Kāpēc?
Man ir viss, kas nepieciešams cilvēkam, lai tas būtu laimīgs - mīlestība...Tad kāpēc, pie velna, es nespēju būt laimīga, kādēļ man tas nesanāk. Vai es to neprotu? Vai es neesmu to iemācījusies... Vai tas ir tāpēc, ka šādas tīras izjūtas man nekad nav bijis, bet ir bijuši dažādi piejaukumi un tāpēc es vairs neprotu tīri izjust un būt laimīga?
Laikam jau tāpēc vien tas ir..Kad sāku atcerēties cilvēkus, kurus varētu būt mīlējusi, jā, nāk atmiņā nespēja uzticēties, apdedzinašanās, pāridarījumi, sāpes, bailes uzticēties vēl, dusmas...
Bet šis gadījums šķiet tik tīrs, tik... es nezinu.. es jūtos atklāta un atvērta, es pat esmu pārstājusi izlikties par to, kas neesmu. Man šķita, ka tas palīdzēs man atbrīvoties no šiem blakusefektiem... Bet tie nezūd...Es tos vienmēr kaut kur atrodu, izroku, radu... Kas ir ar mani!?
Tā vien šķiet, ka ja arī mīlestība mani ir kaut kam iedvesmojusi, tad tā ir pašiznīcināšanās... Vai tas ir "viss ir labi" efekts uz mani - zāles, kuras pasliktina manu veselību..it kā man būtu alerģija pret tām...Vai arī tā ir reakcija uz kaut ko svešu un manam organismam ir nepieciešams laiks, lai pie tā pierastu...tad gan tas ir ieildzis process... Varbūt tas nekad nepieradīs, tikai atgrūdīs un atgrūdīs, kamēr es beidzot atteikšos lietot šīs zāles...
Vai tiešām tas ir pieradums pie visa sliktā, kas mani dzīvē ir pavadījis un nu es nespēju bez tā iztikt, tāpēc mākslīgi radu, "jo nevar būt, ka viss ir labi, kaut kam ir jābūt slikti, un labāk lai tas būtu viss"?
Vai tā ir tāda automātiska asociācija - cilvēki=slikti, nodevīgi, melīgi, mani pametoši...utt?
Vai tas ir veids kā es atriebju...Vai...vai...vai????
Vai tas, galu galā, ir zīmogs uz mūžu? Pieradums būt nelaimīgai, tāpēc visa, laimi nesošā, atgrūšana, bojāšana, iznīcināšana? Jo ja tas ir uz mūžu, tad visdrīzāk, ka tā arī būs, meklēdama tam pierādījumus, es tos atradīšu... Un ko, uzjutīšu kaut kādu baudu, jo būšu pierādījusi, ka man ir taisnība...

Kam ticēsi, tas arī būs un tā arī viss notiks..viss pakārtojas mūsu ticībai, jeb, pareizāk sakot, mēs pakārtojam visu tai...Te nu gan mēs esam sasodīti radoši un elastīgi, lai pakārtotu dzīves notikumus sev, savai sapratnei par šo notikumu iemesliem, cēloņiem..

Bet vai es tam ticu? Vai tas ir vienkārši kaut kas, kas notiek pats no sevis, automātiski, neapzināti... Vai tas ir pieradums no kura ir iespējams atbrīvoties, asociācija, kuru ir iespējams mainīt, blakusefekti, kas ir aizstājami...?

Vai, vai, vai....