Tas ir tas sasodītais gadalaiks, kas mani tā paralizē no kaut kādām darbībām sevis labā..
Es vienkārši nespēju izlīst no savas alas, jā ārā ir tik nemīlīgi..es vienkārši nespēju!

Ja bija laiki, kad mēs satikāmies un dalījāmies ar pārdzīvojumiem, palīdzējām, iejaucāmies vai traucējām viens otram ar saviem viedokļiem... Lai kā arī tur bija, tas bija tas, kas mums bija vajadzīgs, bija nepieciešamība dalīties un uzklausīt, mainīties un mainīt...
Tagad...tagad mēs tikai par katru cenu turam viens otru tā tālāk no savas dzīves.. patiesība un Tavas domas vairs nav tik svarīgas, jo lai arī kā mēs dzīvojam un ar ko, lai arī cik mēs mānam sevi un citus, ir tik ērti paturēt šos te melus.. Tik ērta ir kļuvusi izlikšanās, kas ir pilnībā sajaukusies ar patiesību, ka mēs pat vairs tā īsti neatšķiram tos vienu no otra.. Un citu domas tagad jau tikai visu vēl vairāk sarežģīs, jo īpaši ja tās būs patiesība, kura nav ērta...