Tāda sajūta, ka visi pilnīgi speciāli tiecas norādīt uz kaut kādiem maniem mīnusiem... Nu es zinu, ka man tādi ir, bet kāpēc tas tā jāuzsver, kāpēc es attopos pie tā, ka domāju, ko es, pie velna, te vēl daru, tik galīgi greiza un nepareiza.
Vai nu vieni un tie paši vai jauni izrakti trūkumi, nu ir, ir!! Viss, apstāsimies pie tā, ka ir! Nē, maļ un maļ, un maļ..
Un tad brīnās un šausminās; kā Tu vari par sevi tik negatīvi domāt? Kā? Nu tā, ka man nav absolūti nekādas pašapziņas, tikai tā, kuru es esmu noskatījusies no citiem, aizgūtā. Es varu tikai mēģināt notēlot to, bet kad mani reāli kritizē, tur nav nekāda vairoga tai sirdij priekšš, tā kā nav iespējams "neņemt pie sirds". Tā es varu par sevi tik negatīvi domāt!
Jā, tādi lūk, garīgi kropļi arī ir šai sabiedrībā. Nu nav man uz sabiedrību pozitīvo koncentrēto īpašību un prasmju, man ir tikai tādas, kuras mani drīzāk no tās izolē. Tās man ir lieliski attīstījušās. Šai ziņā man ir nācies dzīvē attīstīties, tā nu ir sanācis... Un visi jūsu pārmetumi un pretenzijas mani dzen tur atpakaļ, jo tur ir drošība no tiem...
..Un man tikai gribas justies drošībā..pat ja tā ir aiziešana ne tikai no sabiedrības, bet arī no dzīves..
Tik un tā mana dzīve ir vienas lielas mocības, un nu jau ne tikai man..