viena no tām dienām

kad ir kaut kā skumji labi..
kad zinu, ka viss var beigties, bet ir miers ar to, ir skumji, bet mierīgi.
un es nezinu vai tā būtu patiesībā, tik mierīgi skumji, ja beigtos..es nezinu..
kaut kas mainās, vai manī, vai Tevī, vai mūsos, vai ap mums, vai starp mums..vai

kāpēc cilvēkam vajadzīgs pamats, drošības sajūta, kāpēc tā biedē neziņa..es nezinu vai nezinu atbildes, vai jautāju retoriski, vai, lai saņemtu versijas..versijas par tēmu.

brīžos, kad es meklēju versijas, kad varu žonglēt ar tām, iepazīstot to formas, svaru, īpatnības, lai spētu žonglēt veiksmīgāk un prasmīgāk..man šķiet, ka tad es jūtu kaut kādu pamatu un drošību..

cilvēkam ir vajadzīgas savas mājas, arī fiziskās, bet es te runāju par citām..mājas, kurās ietilpst viņa drošības sajūta, viņa iekšējais balanss, viņa miers un stabilitāte, ja tā nav, tad ir satraukums un satraukuma radīšana ap sevi, lai pievērstu citu uzmanību sev, lai rastos kaut kāda surogāt drošības sajūta..kas ir kā muļķa mierinājums..

cik grūti ir atrast mājas, jo grūtāk turpināt meklēt tās, kad apkārt tik daudz, kuriem tās jau ir bijušas vienmēr..tā nav godīgi..

un sanāk sevi šad tad apmānīt, iedomājoties, ka esi rets gadījums, īpašs cilvēks, ar īpašu pieredzi.

un sanāk sev atņemt spēkus, iedomājoties, ka esi muļķa mierinājumu pērļu zvejnieks..un lielisks pie tam..

vai man nav pamata zem kājām, vai kāju?