pārliekā vismaz divpusība..
savādi kā izdzīvošanas komplekts var pārvērsties par pašnāvības komplektu..
vai tas ir pārvērties, jeb tas pirmais ir pazaudēts un palicis ir tikai šis?
un vai tā esmu īstā es,kas ir palicis, vai tas ir kaut kas pieņemts?
un, līdz ar to, vai tas ir periods, vai atlikusī dzīve?
ir grūti noskatīties uz sevi ar citu acīm, ar citu neizpratni par to ko tie redz tā kā tie redz
jo īpaši ja vienādi neizproti kā tā var būt, ka cilvēks šādi var pārvērsties
man jau sāk aptrūkties izdomas kā likt saprast to, visādi esmu to savu prizmu izgrozījusies..
ziu jau zinu,ka tā nav izgrozīta pilnībā.
par daudz es visa kā zinu
arvien grūtāk kļūst uzzināt ko jaunu..
es esmu sevī zudis cilvēks, kurš dzīvo starp citiem
kurš mocās jo nespēj nekur būt pa īstam vai līdz galam
ne sevī pazust līdz galam, ne citos iedzīvoties..
kas gan ir noticis ar šo meiteni..kas gan noticis..
gribas viņu nosodīt un sist, lai kaut kā liktu atgriezties tai pie dzīvības..
un gribas to pažēlot un samīļot, ka tā nu ir nonākusi, kur tā nu ir nonākusi, nabadzīte
negribas vairs labot kļūdas, zūd ticība pat tam, ka kļūdas ir kļūdas
visam ir vismaz divas puses un es esmu vismaz abās..
es zinu, ka nevar vair mainīt šo te cilvēku, bet lūdzu, atgriez spēju kaut ko darīt,vai iedod jaunu spēju kaut ko darīt, vienalga,
tikai dod man to, veco vai jauno, man vajag to, kaut kas manī liek vēl sevi glābt, es nezinu, kas tas ir, vai mans lāsts vai glābiņš, bet tas ir un tas liek man lūgt, dod
ir šausmīgi grūti būt iesprostotam starp nespēju dzīvot, bet vajadzību sevi glābt.
šausmīgi mokoši
šausmīgi grūti zināt, ka ir vismaz divas puses, visam un visur,
ir šausmīgi grūti uzskatīt dzīvi par par milzīgu kļūdu un tai pat brīdī redzēt, ka visam ir sava jēga tajā...
nu es nevaru dzīvot abās pusēs vienlaicīgi, vai tad neredzi, tas nav iespējams
vai tad mana šobrīdējā dzīve nav spilgts apliecinājums tam, ka tas nav iespējams..
ir jānostājas vienā pusē, ir jāizvēlas vismaz viena, no vismaz divām..
man kļūst baisi, kad redzu, cik daudz iespējamību ir tam kā šis viss var beigties..
agrāk es redzēju tikai vienu iespējamību, tai bija labas beigas, patiesībā tai beigu nebija vispār..
tā bija laimīga būšana.
es svārstos un mētājos un tas šajā visā ir visgrūtākais..
nebūtu tik grūti būt vienā, no abām iespējamajām...jo tad tā vienkārši būtu un viss..
nav grūti, ja esi pietiekami depresīvs lai padarītu sev galu un miers...
nav grūti, ja esi pietiekami dzīvespriecīgs, lai dzīvotu..
grūti ir būt te, pa vidu, mūžīgi, vienam...
visgrūtāk ir pat tā īsti nebūt pārliecinātam, vai viss kārtībā vai nepavisam ne..
dzīvot savā ādā nezinot vai maz mīli to, vai nē, vai skaista tā, vai ne..vai spēj tajā dzīvot, vai nē..
un varbūt ir jāpaliek vienai, ja visus esi aizbiedējusi, bet varbūt tieši otrādi, tā notiek mācīšanās nepalikt vienai..
un vai būt vienai ir tik slikti, vai nē, jo kaut kas skaists tajā visā bija, sava veida, man saprotamā romantika tur bija..
varbūt lāsts ir tā mana spēja visā sliktajā saskatīt labo, un labājā slikto, varbūt dāvana
abām iespējamībām es ticu vienādi, abas ir pilnībā iespējamas..
es ticu, ka tikai es spēju noteikt to kā būs un ticu, ka nespēju ietekmēt pilnīgi neko, absolūti vienādi ticu..
es tikpat vienādi apšaubu šīs "vismaz" abas iespējamības..
es vienādi ticu, cik apšaubu..
visa šī te grūtums ir tajā cik vienādi spēcīgas ir pretējās puses, vienādi spēcīgi kontrasti,
cik vienādi nepieciešami, tik vienādi lieki un nevajadzīgi..
tik ļoti ticu, cik neticu..
tik ļoti mīlu, cik ienīstu...
šķiet, ka te nu ir tā elle, tās mocības, būt iestrēgušam starp dzīvību un nāvi
nebūt, ne vienā, ne otrā..pat ne ar mazo pirkstiņu,
nespēt ne būt, ne nebūt tur, kur esmu...
nespēt ne spēt, ne nespēt...
es gribu un negribu ticēt, ka šī bezgalība nebūs bezgalīga..
Garastāvoklis: izskalota
Mūzika Goran Bregovic - Arizona Dream - 7/8 & 11/8
