Es rakstu pati sev. Tā sapratu. Bet man varbūt patīk rakstīt sev pašai?

Patiesību sakot, man ir bail no 3 cilvēkiem. Un visi trīs ir puiši. Un neba jau viņu garums vai īpatnības mani biedētu, nē, no šīm trim persōnām dveš dīvaina aura, valdonība spēks, un man no viņiem bail. Tā lūk. Par vienu no viņiem es uzzināju vairāk tieši caur šitādu pašu fīču, kas zināmu ar nosaukumu klab.lv vai ciba.lv. Un ziniet ko? Tas smagi iebiedēja. Smagi. Tajā brīdī. Šobrīd esmu atguvusies, un tas mani vairs tik ļoti netraucē. Tobrīd man likās, ka viņš ir maniaks un vsp briesmīgs cilvēks vai vēl sazinkas.

Esmu iemācījusies ātrāk rakstīt uz PC, neskatoties uz rokām. Un tas pateicoties tikai tam, ka 4 naktis pēc kārtas sēdēju un taisīju projektu tumsā, bez jelkādas gaismiņas (ja neskaita ekrāna gaismu), neskatoties uz rokām. Nuja. Iemesls lepoties?

Labi. Dodos gulēt.

Yay. Man arī tagad ir TAS. Tikai brūns, šokolādes un visnotaļ ēdams. Nujā.

Šodiena vispār bija laba. Un laba, t.i., īsa diena skolā, jaukas izpriecas un joki ar draugiem, mājas. Principā, šodienu var iedalīt tikai dažos posmos:

+] Pamošanās ar Yugioh fōnā.
+] Pamošanās pa īstam ar PC roku rokā.
+] Skola. Gaidīšana.
+] Izmēģinājuma eksāmens.
+] Pasēdēšana ar draugiem.
+] Dzērušā aizvešana kādu gabaliņu tālāk.
+] Mājas. Pamošanās pa riktīgam.

Nuvot. Es neteiktu, ka bijis raibi, un tomēr, šāds dienas izkārtjums mani apmierina. Neesmu īpaši prasīga, eh? Ko tu saki? "Esi lepnāka!"? Nu kamōn. Kristīne un lepna?

Mārtiņ, kur tu esi palicis? Gribu vēlreiz tev pateikties par dziesmu.