|
4. Jun 2020|09:56 |
Mana mīļā Omamma, kad vēl varēja naski braukāt pa ciemiņiem, uz manu vārdadienu vienmēr veda lauku torti vai pildītos riekstiņus un puķzirnīšu buntīti no sava dārza. Tās ir ļoti siltas bērnibas atmiņas, kuras glabāju kā vienas no tām, kuras var likt dzīves albumā.
Pagalmā man ir piecas dārza kastes, kurās aprīļa beigās iesēju spinātus, lapu salātus, dilles, E pārbauda manas dārznieces pratības, palūdzot izaudzēt kolrābi, redīsus, iestādīju sīpolus lokiem un viena kaste smaržīgajiem puķuzirņiem, lai tie krāšņi un smaržīgi ziedētu manā vārdadienā. Neskatoties uz to, ka veikalā, konsultējoties ar sievieti pie sēklu stenda, saņēmu skeptisku "Nu, man neizdīga.." un E mammas "Ir par vēlu, ziedus visticamāk Tev vajadzēja pirkt stādos", es turpināju.
Kad maija otrajā pusē solīja aukstas naktis un mammai dārzā visas tulpes bija nokārušas galvas zem sniega segas, es nēsāju kastes no pagalma līdz mansardam, laistīju caur paštaisītu, smalku lejkannu, lai nepārlietu, lai nenosaldētu, lai uz saknēm nešļāktu ledainu ūdeni no krāna, bet istabas temperatūrā noturētu. Kad loki jau griezās aumaļām salātiem un redīsi veģetēja pilnā kastē, no divpadsmit puķzirnīšu sēklām man izdīga astoņas. Nu, jau vairāk kā sprīža garumā tie vijas gar balstiem un raujas uz augšu, lai izaugtu manā augumā un parādītu visiem, ka "Tev neizdosies", "Ir par vēlu" ir ļoti subjektīvi izsaucieni ne tikai dārzkopības jautājumos, bet visā dzīvē. Kad man teica, ka es esmu invalīde, kura nemāk nolikt autovadītaja tiesības, vai, ka es nekad nenopirkšu motociklu, tas mani, protams, sāpināja, taču, skat.
Vārdadienā fotografēšos pusotrmetrīgu puķzirņu fonā, sēžot uz sava moča <3 |
|