|
29. Okt 2009|22:37 |
Šī vakara braukšanu mājup varētu nodēvēt par skaistāko mājupceļu. Salonā vārga neona gaisma, aiz loga mazliet lietus, koki pazūd skatienam un pilnīgākais miers. Daudz vairāk man patiktu, ja snigtu sniegs, bet šovakar arī lietum nebija ne vainas.
Šeit viss ir diezgan pamatīgi mainījies. Es jautāju mammai kas notika tur, kas tur, kāpēc tanī vietā nav vairs koka, vai - kādēļ tur nespīd gaismas. Viņa tikai parausta plecus un nespēj atbildēt, jo diendienā tās lietas paskrien gar acīm, bet man, kas nespēj sagaidīt nedēļas nogales tikai tādēļ, lai aizbrauktu uz rajonu, tas viss liekas nozīmīgs.
Šovakar es vairs pati nepazīstu savu garastāvokli. Pēc, nu jau - nedēļu gara maratona, kas neaprobežojās tikai ar alkoholu, man ir hroniska nepieciešamība pēc miera. Tāda, kas mani rehabilitētu un atjaunotu vienlaicīgi, jo dzīve nu ir kļuvusi par miljards reižu lielāku rokenrolu, nekā tā bija iepriekš, pusaudzes gados. Aizbraukt uz konsultācijām, bet attapties Rezidencē plkst. 12am tikai tādēļ, ka dzīvē nekad netika dzerts Brenguļu alus (velns, cik labs!) un kāpēc gan ne Depo trešdienas vakarā? Ar to jau viss nebeidzas. Istabas un vielas. Istabas un vielas. Repeat//
Diezgan ilgu laiku man ir sajūta, ka drīz varu beigties. Es nezinu, kas tās par eksistenciāliskām domām, taču sirdī sava veida smeldze. Iespējams, šīs ir tās lietas, kuras paveicot, es jutīšu, ka esmu sevi piepildījusi:
Mans solījums sev kļūt labākai un iecietīgākai pret apkārtējiem diezgan pamatīgi grīļojas un svārstās no -100 līdz +1.
Ir pagājuši jau divi mēneši, kopš es apsolīju sev jaunu zīmējumu, bet laiks rit pārlieku ātri, un mana roka vēl aizvien tīra.
Šī semestra laikā neesmu aizbraukusi ciemos uz Liepāju, kaut gan to solīju jau sen, sen. Varbūt šajā punktā ne tik svarīga ir tā Liepāja, vai meitene, bet gan fakts, ka es neturu dotos solījumus. Man vienkārši parādās labāki piedāvājumi, labākas lietas, ko pasākt un tur nu es neko nespēju darīt.
Nedēļas labākais pirkums - Valters un Rapa akciju grāmatas. Dzeja, dzeja, dzeja un vēlreiz dzeja. Makā bankrots, bet parādi vēl līdz pat kaklam un augstāk.
Tagad gan jānoskaņo sevi miegam. Tieši tādēļ es klausos Amen Ra, kas man tik ļoti pietrūkst Rezidencē. Mūzika tiešām ir lieta, bez kuras es nespēju iztēloties savu ikdienu, un tāpēc ir skumji aizmigt ar kaut kādiem lokālajiem metropoles radio fonā un savas iecienītākās dziesmas censties rast tikai jūtūb. Ekh.
Bet man nenāk ne prātā sūdzēties, cause IT'S A ROCK'N'ROLL, BABY!
ROCK'N'ROLL! |
|