| |
[24. Sep 2011|23:12] |
| [ | Garastāvoklis: |
| | mieriņš | ] |
| [ | Mūzika |
| | foster the people | ] |
Es taču agrāk rakstīju gandrīz katru dienu! Aprakstīju attiecīgās dienas emocijas un darbības, veidoju dzīves atskaitītes. Nezinu, kāpēc beidzās rakstīšana, jo tas taču ir tik labs laika kavēklis! Ikreiz, kad bija vēlēšanās pačīkstēt par to, ka šodien atkal ledusskapis tukšs, vai mati galīgi pēc bomža, vai mīlestībā neiet un kur nu vēl izglītībā, varēja vien ieklabināt ierakstu un uz brīdi sajust tādu atvieglojuma sajūtu, ka esi to kādam uzrakstījis, nevis izvēlējies vienu nabaga personāžu iz dzīves, kuram kā no baļļas uzlej virsū visas savas problēmas un negācijas. Nevienam jau neinteresē, ka Tev iet slikti.
Tāpēc es sākšu rakstīt. Kaut vai sev īsti neinteresējošu sūdu.
"Jo ar kaut ko taču ir jāsāk!", tā ar Leldi izspriedām, kamēr apreibinājāmies vasaras atmiņām.
Iepriekšējās divas nedēļas intensīvi lietoju nomierinošos relaxxxen caps, kā dēļ nelietoju alkoholu. Vakar domāju, ka varētu iedzert, bet pēc divām allažu ķimeļa/rašnšweps glāzītēm, es sāku sevi gruzīt par to, ka žēl iztērētās naudas, par to, ka tas bija pilnīgi nevajadzīgi un varēja taču iztikt. Parādījās diskomforts sabiedrībā un aizgāju mierīgi gulēt mājās. Tā man.
Es nebiju aizmirsusi šo adresi, nebiju aizmirsusi arīdzan piedraugotos cibiņus. Lasīju, kā jums klājas un tā, tikai, kā jau iepriekš rakstīju, stipri nogāju no ceļa un mazliet par stipri apmaldījos savās problēmās. |
|
|