this is the way i'm hot - 25. Aprīlis 2010 [entries|archive|friends|userinfo]
k.

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

25. Aprīlis 2010

cause i know, today has been the most sadest day I've ever seen [25. Apr 2010|18:52]
Un ko lai es jums tagad pastāstu? Tik daudzi ir pieraduši pie manām atskaitēm, ka, izdzirdot jautājumu, "Kādēļ Tu vairs neraksti klabā?" man gribas bļaut, ka nejau klabe ir mana dzīve, un varbūt jūs paarāk daudz ziniet. Varbūt jums nevajadzētu zināt ne sūda no tā, kas ar mani notiek. Un runa vairs nav par to, kurā no sava garastāvokļa kritiskajām fāzītēm es esmu tagad, vēlēdamies atkal norobežoties no visas ārpasaules.
Anna vakar teica, ka pazudīs no sabiedrības - "Iziešu no skype, izslēgšu telefonu." Cik gan tehnoloģiski tas viss tagad skan. Bet, jā, neesmu jau nekādu jaunumu atklājusi, kārtējo reizi uzsverot, cik paarāk datorizēti mēs esam kļuvuši.

Ar katru dienu riebjos sev aizvien vairāk. Liekas, kļūstu stulbāka. Esmu aizmirsusi, kā izskatās mans rokraksts un cipari rūtiņu burtnīcās. Es gribu mācīties, jo tas ir vienīgais veids, kā spētu sevi piespiest nedomāt par kārtējām hujņām, kas grasās nākt virsū. Skaitu dienas līdz augustam tā, kā līdz savai pilngadībai, kaut gan toreiz no tā vairs nebija jēgas, jo dienu pirms jubilejas es atkal visus ienīdu un izslēdzu telefonu. Cerams, ar Universitāti tā nebūs, jo izglītība bija un paliks vienīgais, kas liek man nedomāt par tādām lietām, kā sirsniņa un mīlestībiņa.
Darbs. Ak, jā. Darbs. 24 h no vietas tev ir jāizskatās skaistai, ar mūždien sakoptiem rozā nagiem, baltu blūzi un papēžiem. Nee, uz darbu es nekrāsojos, jo vienmēr salūztu. Vainu izbaudot uz savas ādas jēlības no nakts klientiem, vai arī vienkārši piezdrāžot to visu un padošanos miegam, kas parasti parādās ap pieciem, četriem rītā. Diennakts ir tas pats, kas vidusskolā desmit apļi sporta zālē. Pirmie pieci ir viegli, tos tu pievari bez grūtībām, sestais, septītais ir tie apļi, kas salauž. Ja neizturi, tad ir čau, ja tomēr turpini skriet, tad pēdējie trīs jau aiziet automātā. Labā, kreisā, labā, kreisā. Naktī ir tāpat. Esmu iemācījusies izturēt paareju starp tumsu un rītausmu. Izej no bāra ar saulesbrillēm, lai neviens neredz to, pēc kā tu izskaties. Šķiet, vienīgais +, kas mani pagaidām notur pie domas, ka nāks vieglākas naktis ir fakts, ka tualetē nav kameru.

Attiecības ir skaista lieta. Sarunas pēc seksa, šķiet, mēs abi uztveram kā vistīrākās un atbildēt uz jautājumu "Kā es raksturoju mūsu attiecības?" es vēl aizvien nemāku. Kristiāns mani slavē, saka, ka šo četru mēnešu laikā esmu kļuvusi maigāka. Teiciens "es viena gudra esmu, jūs visi muļķi" ir pazudis no manas galviņas, un es tiešām cenšos. Esmu tīra tik ilgu laiku, ka neatceros vairs, kā tas ir. Nerīkoju scēnas, kas ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, bet, protams, tās vienmēr ir bijušas pamatotas.
Tagad nāk sūdi. Vistīrākie. Aplis nekad nenoslēgsies, jo viss riņķo. Pauze bija uz pusotru mēnesi, un laikam neesmu paarāk laba. Baiba smejas, lai saskrāpēju viņas mašīnu, bet man jūrnieka mute un "nahuj viņai mašīnu, ja to vien dara, kā braukā uz pimpjiem?". Kopš es atkal uzzināju, ka tur viss ir atsācies, man kaklā kamols. Skype neatbildēta ziņa "Tu man neko nevēlies pateikt?" un 140km.
Visvairāk es baidos no tā, kāda es būšu pēc tā. Viņš ir mani paarmainījis, padarījis mierīgāku. Es vairs nemāku uzspļaut no augšas un smieties sejā. Tas būs mans mīnuss. Vislielākais.

Rītdien braukšu uz Lielvārdi. Jāsatiek miš. Šķiet, ar viņu ir tik labi, ka tu nemanot aizmirsti tās huiņas, kas viņam tiešām liekas hujņas un es negribu, lai mani māca, tādēļ jāklusē.

Tagad gan es neatteiktos no iziešanas ārā, bet Rajonā vairs nav neviena, kas jebkādi varētu mani ieinteresēt, tādēļ jāizved laukā Kafka un austiņās jāieslēdz Loc-Dog. Es taču biju meistars lietās, kad sevi jāmoka. Mēs visi to labi zinam.
Link3 raksta|ir doma

[25. Apr 2010|20:54]
Atmiņas, atmiņas. Tieši pirms diviem gadiem es aizlidoju uz Parīzi.

Kur es esmu tagad?
Linkir doma

navigation
[ viewing | 25. Aprīlis 2010 ]
[ go | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]