Trīsdesmit minūtes līdz sanāksmei. Mārtiņam jāsteidzas uz darbu, šodien ir lielā diena. Viņa finanšu menedžmenta firma slēdz līgumu ar lielu zviedru firmu par nemaz ne maznozīmīgu summu.

            Mārtiņš jau kavē, no rīta brokastīs bija tikai vakardienas pica un glāze jogurta, jau pārsperot mājas slieksni Mārtiņš vēderā jūt skābenu sajūtu, bet nav laika atgriezties un kārtīgi atslogot sevi. Jāsteidzas. Šo sanāksmi nedrīkst nokavēt. Mārtiņš četru vēju plēsts lec lejā pa kāpnēm un izskrien uz Stabu ielas.

            Ātrā, soļotāja solī, viņš dodas uz Vecrīgas pusi. Ticis līdz Vērmanes dārzam Mārtiņš jūt savu kļūdu. Viņa soļotāja kājas pāršalc vieglas trīsas, kad viņš sajūt siltumu plūstam lejup no viņa pakaļpuses.

            “Vells ar ārā,” nodomā Mārtiņš un viņu ietver sajūtu karuselis. Bikses ir piedirstas līdz šuvēm. Viņš krīt, vairs nespējot apstādināt šo mirkli. Ko darīt? Kur likties? Otras iespējas viņa firmai vairs var nebūt, tā ir jauna un vēl nav ieguvusi stabilu klientu loku. Sūds ar visu, Mārtiņš nodomā un skrien uz tuvākajām humpalām, bet pie ieejas viņu atraida. Saprotams, Mārtiņš velk pēc nedēļu vecas čili, boloņas un siera picas un tantes ap viņu aizgriežas, kampdamas pēc pēdējās elpas.

            “Ko tagad,” domā Mārtiņš, nekur citur viņu iekšā nelaidīs. Cik vēl ir laika? Ok, vēl 10 minūtes. Cik ir pieklājīgi nokavēt? Kavēt nav pieklājīgi, it īpaši ar tādu klientu kā Ommniskoorpo. Zviedriem nepatīk padirst laiku.

            Mārtiņa drudžainajā prātā iešaujas izcila ideja. Viņš bikses nopirks uz ielas vai arī spiedīs uz uzvaru un dosies uz sapulci tāds kā ir. Tualetē ir dvielis, gan viņš pratīs improvizēt. Pa ceļam ir Merķeļa iela, tur varētu atrast kādu, kas ir gatavs pārdot savas bikses.

            “Atvainojiet!” Iesaucās Mārtiņš “, man te tāds negadījums. Neērti, bet vai jūs varētu pārdotu man savas bikses?” Mārtiņš izmēģina vismaz sešus cilvēkus un nu jau ir tik pamatīgi fokusējies, ka ir reducējis pretimnācējus tikai kā vienas būtiskas īpašības – biksības – lepnos īpašniekus.

            “Sabiedrībā vajadzētu ieviest dienu kad visi droši var staigāt bez biksēm,” domā Mārtiņš. Tikpat ātri viņa iekšējā balss atcērt: “Jā, jā un tikpat labi dienu, kur var skraidīt ar piedirstām biksēm, neesi muļķis.”

            Merķeļa iela jau ir gandrīz galā un visi iztaujātie ir Mārtiņu pasūtījuši desmit mājas tālāk, vienā vai vairākos veidos, īpaši nevilcinoties. Tālāk diez vai varēs kaut ko dabūt, tur tik švītiņi un studenti vien. Tiem bikses ir lepnums.

            Nu kur vēl draņķīgāka diena? Ir palikušas dažas minūtes, nu vairs nevar kavēties. Garām nonesās X5 un pāršļāc Mārtiņu ar tuvākās peļķes saturu. Nu Mārtiņa gaišās ūziņas ir brūnas kā upe pēc paliem, caur kreklu var redzēt viņa kontūras, kuras izceļ ūdens piesūcinātais audums. Mārtiņš neapstājās. Viņš ir mācīts neapstāties. Panākt savu. Pārvarēt bailes. New Age psihoanalīzes grāmatas ir panākušas savu. Galvenais ir būt pozitīvam.

            “Nezaudē cerību,” Mārtiņš nodomā optimistiski augstā tonī, bet pat viņa domās ir jūtamas zināmas nedrošības trīsas.

            Nekas nevar apturēt Mārtiņu un viņš turpina skrējienu. Pasaule apkārt ieņem harmoniskas, neizsakāmu ilgstamību izsakošas dziesmas aprises. Mašīnu skaņas pārvēršas murdoņā, luksoforu pīkstieni sinhroni sitās ar Mārtiņa sirdi, viņš uz ietves un uz pārejas ir nindzja starp salmu kūļiem, spiežoties pretim jūras straumei. Barona iela, Z. A. Meirovica bulvāris, Kaļķu iela, tas viss paslīd garām neskaidrā plūsmā. Viņš ir klāt, jaunais, modernais kopstrādāšanas ofisa caurspīdīgais plānojums vizuļo, caur krītošajām lietuslāsēm. Durvis veras un Mārtiņu apņem matu lakas, zīmuļu un kafijas smarža. Kopā ar duci galvām, kuru atmosfērisko darba vilni ir pārsitusi sūdu klints.

Konferenču telpas durvis ver Ommniskoorpo pārstāvji un dodas pretim Mārtiņam. Viņš ir nokavējis, zviedriem ir jādodas tālāk, viņi nevar atļauties kavēt laiku.

“Stāt,” caur aizelstu, spalgi krakšķošu balsi sauc Mārtiņš, “lūdzu palieciet piecas minūtes, es jūs ātri iepazīstināšu ar visu nepieciešamo!” Zviedri sarosās, uzmet skatienu ofisam, lietainajai ielai un visbeidzot Mārtiņam: “Labi, piesēdīsim.”

Kopš šīs dienas, Mārtiņš ofisā bija zināms kā Sūdu Ērglis, bet tas nekas, jo darījums ar zviedriem viņu  un viņa firmu novietoja stabilā pozīcijā un viņam turpmāk vairs nebija jāuztraucas par piedirstām biksēm un lietus peļķēm. Tagad arī Mārtiņam bija X5.

Sūdi peld.