bungas

12:02 am: Jevgeņijs
Šovakar beidzot (bet ne nepacietības izteiksmē) apmeklēju jauno Oņegina iestudējumu. Pēc pirmā cēliena sāpēja žoklis no ciešanām - nācās atzīt, ka posms, kad opera bija man mīļākais mākslas žanrs (6 - 24 g.v.), ir noslēdzies uz neatgriešanos. Šitā amatierteātra tipa šeptēšanās ar daiļiem labu solistu dziedājumiem (fonā) un visādām parpalām priekšplānā nav nekādā saistībā ar normālu šodienas dzīves un mākslas uztveri. Tomēr nenožēloju, ka izturēju līdz beigām - mazliet paķēra Ļenska pirmsdueļa ārija (tas mazais, jaukais dziedātājs ar izteiktu akcentu, kurš agrāk bija baritons un dziedāja Papagenu, bet tagad ir tenors; bet aceros, ka agrākajā iestudējumā ar Antoņenko apbimbājos tajā vietā) un Tatjanas vīra "Oņegin ja skrivats ņe stanu.." Norveļa izpildījumā. 2. un 3. cēlienā pat ierubījos scenogrāfijas un kostīmu spēkā (ja estētika no režisora puses būtu ieturēta, moš būtu ok izrāde), bet Žagars visu noliek ar Tatjanas laptopu, sadzīvisku gorīšanos un rūpniecisku robotismu. Kā varētu tikt no viņa vaļā? Kaut beigās nenožēloju vairāk nekā 3 operas namā pavadītās stundas, tomēr turpmāk ļoti pārdomāšu, pirms iešu. Uz "Dievu mijkrēsli" gan tā kā gribas, jo Kairiša "Valkīra" bija super. Tas nākamais, tipa, "Zigfrīds" laikam mazāk, bet arī ok. Bet vispār beidzot jāatzīst kā baleta nīdējai no mazotnes un operas mīlētājai no tā paša laika: abi divi tomēr ir beigti lopiņi - ar muzejisku, ne patiesi māksliniecisku vērtību šodienas laikā un telpā.