bumsiic [entries|archive|friends|userinfo]
bumsiic

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

tās vecen's ir no azbest ;) [16. Jun 2020|14:01]
[Tags|, ]
[Garastāvoklis: |piekususe]
[Mūzika |sirds turpina pulsēt ausīs]

Trakajiem piederot pasaule...ka tik ne ar...es teiktu, ka viņiem pieder gana spalvainas idejas. Tā piemēram, bumsiic un [info]pavisam šajā sutā dodas 12,74 km garā pārgājienā pa Latgales ārēm. Kas, protams, nav Zemgales līdzenumi. Kaut kur pusceļā es sāku dzirdēt, kā ausīs pulsē pietūkušie kāju īkšķi...visinteresantāk šādā laikā ir alejās, kur uzdzīvo odi...es to nāciju neciešu.Es varētu nogulties un nosvīst līdz nāvei...
Link3 raksta|ir doma

iz suņa dzīves... [26. Apr 2020|10:26]
[Tags|, ]
[Garastāvoklis: |omulīgs]
[Mūzika |zīlīte "piļī"]

Izbridām brikšņus. Sen nav lijis, un izdangātā zeme, palielie kukuržņi ir cieti un sausi. Nez, kam te bija jātriecas iekšā. Iespējams elektriķiem, jo līdzās ir augstsprieguma līnija.
Atradu meža vijolītes. Neparasti skaistā lillā krāsā. Tie abi lempji paskrēja garām, pat nepamanot(viens apzināti un ar lielu vēlmi ātrāk nokļūt, viņam vien zināmā, gala mērķī. Otrs, kārtējo reizi, velkoties nopakaļus garajā saitē).
Nez, kur šogad mitinās kurkuļi...jo pazemes upīte un līdz ar to visas lielās pļaņčkas ap to, ir izsīkušas...
Skaistu pastaigas noslēgumu sagādāja kāds burvīgs stirnbuks...tik viegls, elegants var būt tikai dabas veidojums. Ar maziem, akurātiem radziņiem. Mirkli svārstoties vai sprukt atpakaļ mežā, vai tomēr šauties pāri šosejai, viņš vēroja Robi un mūs...man sirds bailēs par šo skaistumu nošļuka kaut kur tur - pie brokastīm...un mans suns...mans suns man šķiet pat neelpoja kādu brīdi. Apstulbis apsēdās...un neelpoja. Tad pāris eleganti ļiku ļeku un buks jau bija otrpus šosejai...ar pēdējo ļipas zibsni pamodinot manu zvēru. Tas raudādams par zaudēto (nezinu gan ko viņš zaudēja aizmukušajā bukā), stiepa smago saimnieku nopakaļus, deldējot savus nagus un saimnieka zābakus pret bruģi. Bet es stāvēju...un neelpoju.:)))
Linkir doma

iz dzīves ar suņu puiku... [29. Mar 2020|10:57]
[Tags|, ]
[Garastāvoklis: |omulīgs]

Jau brokastis baudot, Robis dažādos veidos demonstrēja savu nepacietību...dipināja kājas un dažādās toņkārtās mēģināja ieskaidrot, ka tur ārā ir saule, silts, milzums nenoķertu peļu un ķirzaku astu! Gremojiet, cilvēki, taču veiklāk...
Tā nu rāpāmies zābakos un saprotot, ka pa parastajām takām šodien neizdosies izolēties, jo cilvēki kā sliekas pēc lietus, migrē tikai un vienīgi taisnā virzienā uz Zelta zirga trasi, devāmies lielajā "ekspotīcijā" radikāli pretējā virzienā. Tas, ka cilvēki izvēlas tieši šo maršrutu (uz Zelta zirga trasi) ir saprotami - atrasties gandrīz mežā, bet tajā pašā laikā ērti pārvietoties pa grantētu ceļu trīs kilometru (turpu šurpu) garumā, tas noteikti ir interesantāk, kā mīcīties gar Daugavu vai iet pa šosejas malu (ar nelielu ironijas devu).
Pieņēmām Robja izaicinājumu un devāmies pilnīgi pretējā virzienā. Otrā pusē no šosejas Latvenergo ir iztīrījis pamatīgu stigu zem augstsprieguma līnijām. Nezinu kas izracis bedres un ar kādu nolūku (palielināt augstsprieguma līniju attālumu no zemes?), bet nelielā mērā tas atgādina kanjonus, kurus radības kronis veikli cenšas aizpildīt ar veciem datoriem un klaviatūrām, nederīgiem plastmasas spaiņiem un citu drazu...rokas izraut šiem šmuļiem. Īpaši ņemot vērā, ka katrā novadā ir viegli pieejami atkritumus pieņemoši un šķirojoši punkti.
īsumā )
Vēl paspējām, atnākuši mājās, apgrābstīt lapas un apsekot ziemu pārcietušās puķes. Izskatās, ka viss ir augt gatavs...
Šodien...šodien es nespēju izšķirties starp labu grāmatu un adāmmašīnu...bet tur ārā varat iet paši...
Link7 raksta|ir doma

brīvdienas [29. Feb 2020|10:53]
[Tags|]
[Garastāvoklis: |makten omulīgs]

Stāvēju, atšāvusi dibengalu, rokas no kabatām neizvilkusi un šallē ietinusies, pētot kā sīkie zāles stiebri laistās simts un vienā krāsas tonī. Ledus vižņi kā mazi briljantiņi sedz visu, kam vien aukstais gaiss ir pļavā ticis klāt...te atkal galvu atgāzusi klausos dzeņa sparīgajā kalšanā...Robis, izgrūdis karstās elpas mutuli pieskrien, pieglaužas ar saviem trīsdesmit vienu kilogramu šarma, ļaujot sēcošajam vīram siksnas otrā galā atelsties, mēģina saskatīt to, ko es tā pētu, tad izgrūdis neizpratnes un sašutuma mutuli gaisā, aizļeko ķert neredzamās, bet viņam vien dzirdamās peles...velkot nopakaļ manu cienīto...Un es atkal varu vērot, kā piesaulītē sasilušie koki kūp un lēnām birdina naktī uzsnigušo sniegu. Ir tāds klusums, ka dzenis var sasaukties pats ar sevi. Sākumā domāju, ka tie ir divi putni, bet tad aptvēru, ka nu gaužām ritmiski tā kalšana...tā nu saprotu, ka raibsvārcis sasaucās pats ar savu atbalsi.Pieķēru sevi, visu ceļu mājup, smaidot...
Linkir doma

brīvdienas [29. Sep 2019|18:43]
[Tags|]

Nu tik smalka atskaite kā [info]pavisam man nesanāks...bet varu teikt, ka sen tik labi nebiju jutusies.Kompānija bija burvīga un laika apstākļi tik pat.Sigulda nestāv līdzās Limbažu novadam, iestājoties zelta rudenim...un nav sastrēgumu. Neskatoties uz to, ka tusnīju kā lokomotīve un ugunsdzēsēju depo netiku augstāk par pirmo stāvu un no tā lejā kāpu viena kāja, otra kāja, dibens...jo mana fobija no stāvām, šaurām trepēm nav(izrādās)mazinājusies un stikla grīda to nekādā veidā nemazina, es uzzināju pasakaini daudz.
Mazliet bēda uznāca vērojot skaistās muižas, kurās citādi domājoši iepļakā sazin ko! Bet mūsdienās tās ir kļuvušas vien par apgrūtinājumu. Ziņkārības pēc ielīdu paskatīties informāciju par Ozolmuižu. TĪK skaista tā bijusi!Būtu dikti bēdīgi, ja tā izzustu.
Link1 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]