Es zemu noliecu galvu
Un redzu,
Kā rudzi zem vārpu smaguma līkst,
Kā skudras zem bērza ceļ māju
Un bite zieda kausā dūc.

Es ceļu galvu debesīs
Un jūtu
Kā domu stari lūst.
Tur – debesīs – mīlestība un nāve ir brīnums,
Kas šeit virs zemes veido mūs.

Es noliecu galvu,
Lai saprastu,
Ko saka zemes cilts,
Bet mirkli vēlāk to lepni paceļu
Kaut acīs asaras mirdz...

Inde.

Dažkārt gribas paslēpties,
Kaut kur – dziļi džungļos!
Tā, lai neviens neatrastu,
Lai nebūtu bail, ka apmaldīšos,
Ka kaut ko sajaukšu!
Lai dzīvotu tikai sev,
Un nevis citiem...
Bez maskām, ko ikdienu uzliekam,
Bez solījumiem, kurus nevar piepildīt,
Un bez pārmetumiem,
Kas iesloga, pazemo
Un izposta dzīvi kā smalka inde!

Pelēka pasaule

Pelēkiem tīmekļiem austas dienas,
Pelēkām domām sapņotājs,
Pelēks it viss, kam pieskāries,
Pelēkais ikdienas nogurums.
Sakņupis, maziņš, nelaimīgs, niecīgs,
Vienkārši pelēks cilvēciņš,
Un tādu ir simtiem tūkstošiem...
Vienkārši daudz,
Ne sliktāku kā citi!
Tādi paši!
Mazi, noguruši, nelaimīgi,
Reizēm sapņotāji,
Bet savā būtībā pelēki cilvēciņi!