viņa_raksta ([info]bumbiere_raksta) rakstīja,
@ 2020-12-10 19:24:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Un kad tu redzi, ka virs galvas tev paveras neskaitāmi spoži gaismas punktiņi jeb zvaigznes, tev pēkšņi vairs daudz neko nevajag.

Tādi trīs zvaigžņoti un spilgti vakari man atmiņā palikuši:

*Pirmais no tiem ir laukos, kurp eju mammai pie rokas piķa melnā un sniegotā ziemas naktī, kur gaismu dod mēness. Debesis tovakar mirdzēja, sniegs no sala tāpat un piedevām tu dzirdi kā sniegs tev gurkst zem kājām. Un mēs ejam un es gaidu, kad kāda no zvaigznēm iemirdzēsies stiprāk un kritīs melnajā tumsā, lai es varētu ievēlēties vēlēšanos..

*Otrs ir augusta vakars. Bijusi smaga diena (visu dienu smiltsērkšķi lasīti), tu dodies mazgāties dārzā uz paštaisītu dušu, kur tai apkārt balti palagi novilkti, pēc tam uzvelc tīru kreklu un apsēdies uz soliņa. Vakars nav visai silts, bet patīkami dzestrs. Tu pacel galvu, ieraugi zvaigžņotās debesis un viss smagums pēkšņi aizplūst.

*Trešais vakars ir pavisam nesens - burtiski vakar. Mēs skrienam ar lukturīšiem un dažviet apstājamies, kur koku galotnes atsedz skatu uz debesīm. Lukturīši nodziest, mežs sabiezē pavisam piķa melns un debesis izskatās kā bezgalīga pļava, kur katra zvaigznīte iemirdzas kā zieds.



Un tādā brīdī tu atceries kaut ko no tā visa, ko sauc par dzīvi un kamdēļ tu esi.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?