viņa_raksta's Journal

History

4th December 2020

7:26pm: Ja nemaldos, runa būs par mani 17 gados. Neticu, ka laiks tā paskrējis. Tovasar es dzīvojos divus mēnešus un vēl pusīti ar tēti. Tanī laikā man bija nostāja, ka tieši lauku vide man palīdz nolaisties uz zemes un saprast - ko, kā, kāpēc un vai vajag (tamdēļ tā, jo esi audzis tādā vidē, tev tā saglabājas patiesa un tu pats esi patiess visā savā pilnībā). Tu nesatiec principā nevienu citu, esi savos darbos un ar sevi. Rutīna un tas viss, protams, ir neatsverams, bet ir nianses, kas saglabājas uz visu mūžu. Tādi mazi piepildīti mirkļi, kas piešķir visam konceptam jēgas sajūtu:

*citronmētras un meža zemeņu lapiņu vākšana tējām. Lietderīgais = patīkamais.
*kad saule jau sāk rietēt, dodos paskriet, lai iznestu visu no sevis un justos labāk. Nav labi skriet ar austiņām, bet es tā dievināju darīt. Pēc tam tu atlikušo vēl izej no sevis, pieskaries ar pirkstu galiņiem smilgām, skaties pufīgos mākoņos un nobeigumā ēd ķiršus, sārtus un saldus, un fonā klausies sienāžus. Tas ir vesels rituāls.
*saēsties jāņogas un ērkšķogas - katru dienu, cik vien lien.
*doties ar suņuku uz mežu sēnēs. Es pat atceros, kas man parasti bija mugurā - kaut kādi puķaini gumijnieki, varbūt sarkana vai kamuflāžas raksta kepka, balts džemperītis, kas sabāzts melnās biksēs. Rokā 20 l spainis un spainī nazis. Es eju ar domu, ka tukšā neiznākšu - iešu uz visām savām sēņu vietām, ja vajadzēs.
Powered by Sviesta Ciba