viņa_raksta ([info]bumbiere_raksta) rakstīja,
@ 2020-10-29 07:30:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pali, palienes, dziļas upes un augstas virsotnes. Nez kāpēc esmu iedomājusies, ka redzu Daugavpili un Daugavu. Un Rīgā esošo dzelzceļa tiltu. Tālumā ūdens ir tumši zils, acu priekšā esošie lauki ir zaļi un gadās arī pa kādam miglas vālam. Nekas nav mūžīgs un pēkšņi attopos platas upes krastā. Kopā ar lielo māsu. Vecos laikos stipro balstu. Tagad jābalsta vienai otru, bet par to nav sapnis. Mēs abas esam platās upes krastā. Tās ūdens ir rāms, tumšs, dziļš un nekustās. Mēs zinām, ka šī upe neizies no tās krastiem un palu laiks tai ies secen. Upes krastos ir zaļas dūņas, ļoti biezas kā jūras mēsli. Mēs abas esam. Esam platās upes krastā, kājas līdz ceļiem iemērkušas zaļo dūņu ūdenī. Es paceļu tās virs ūdens virsas un skatos, kā dūņas slīd gar maniem ceļiem. Māsa klusē un sēž. Un man liekas, ka tā tam vajag būt, ka tā tam jābūt. Upe manā apziņā kļūst par Temzu.

Sapnī mamma zina, ka mūsu kājas ir dūņās iestigušas, bet laikam arī viņai šķiet, ka tā ir jābūt. Varbūt tāpēc, ka Temza. Varbūt tāpēc, ka Temza pēkšņi izskatās pēc bērnības dīķa ar žuburaino egli.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?