06:41 pm - 7 dienu bulīmijas pārtraukums
Tādus vajag. Es taču negribu zaudēt dziedātspēju un pilnībā sagraut savus zobus. Cenšos, vienmēr cenšos pēc iespējas mazāk vemt.Es tikko atgriezos no pamatīgas, pamatīgas iztukšošanās.
Pēdējās dienas gāja dažādi - tad ēdu par daudz, bet, kad nonācu līdz vemšanai - negribējās. Nebija tik traki, nebija to vērts. Tad sāku ēst mazāk, jo vienkārši pēkšņi uzradās tik daudz darāmā, ka nebija ēšanai veltāms laiks. Tādi brīži man patīk, jo parasti ir otrādāk - lai arī kā es censtos iet sevi nodarbināt, atgriežos virtuvē.
Vakar ēdu tā maz, bet īsti nepievērsu uzmanību cik. No rīta ļoti gribējās ēst, bet brokastīs, kā parasti, bija tikai augļi. ~350 kcal.
Pusdienās nekā daudz nebija, parasti man ar to būtu pieticis (jo iepriekšējā vakarā būtu daudz ēdusi) bet šoreiz man ļoti gribējās ēst. ļoti. līdz mājām pilnīgi mocījos, jo ar ~200 kcal vienkārši līdz 16.00 bija grūti izturēt.
Nonācu mājās, un nespēju teikt nē, bet neko traku neapēdu ~400 kcal, kā tieši atstājot vietu vēlākam laikam.
Diemžēl nebija iespēja pieķerties darbiem, staigāju apkārt un dusmojos, kašķējos ar visiem, tad gāju ēst, jo darāmie sīkumi bija izknibināti. Tā līdz 18.00 ēdu. ēdu. ēdu. ēdu. domāju, ka beigās apēdu klāt kādas ~1100 kcal. Tas bija briesmīgi, es jutos sevī vīlusies. Tikko kā visi bija aiztinušies projām, es izdzēru lieko glāzi ūdens, ļāvu tai iesūkties (jau knapi varēju pakustēties), un gāju vemt. Iztukšojos nu pamatīgi. Man bija kauns, šķita, ka tā kā tīrā halva nāca ārā. Riekstus ēdu. Riekstus, kūku un kāpostos, jo tos var ilgi ēst.
Pamatīgi dehidrējos, slāpst ārprātīgi. Izdzēru krietnu ūdens daudzumu. Nezinu gan, vai tiku no visa vaļā, bet nu no ~700 vismaz noteikti.
Šādos brīžos esmu ļoti pateicīga tam, ka man ir bulīmija. Pretējā gadījumā es nākamās dienas sēdētu un raudātu kaktiņos.