budža domēnu vācelīte

liekas, ka sveru nulle kilogramus. prātnieciski. taču reāli, protams, tā nav. bet, prātnieciski klausoties, ir, ko brīnīties ik reizi, kad speru soli, vai kkam pieskaros - nulle kilo rezultējas čīkstoņā, krakšņos, šļūcienā u.tml.
vnk atkal saasināta un pārlieku pievērsta uzmanība. viss sasprindzināts un sasprindzis.
es nespēju noticēt tam, ka nav iespējams izmainīt notikumus. pat tad, ja tas ir tik ļoti, ļoti svarīgi un nepieciešami pat eksistencei?!
man ir nēēēēēnormāli bail no sevis. viss mani vairs nekrata. pilnīga vienaldzība. cik skumji.
es šeit nepieskaros viducim un sāpīgākajam.
es pievēršos lūgšanām un sāku ticēt, ka dzīvīte mani tomēr nežēlos un bez izņēmuma cirtīs.