budža domēnu vācelīte

man jāiemācās neskumt. jā, tieši neskumt. es par daudz dzīvoju atmiņās un viņas kā ar nāves dāvestu akmeni atdzīvinu un turpinu uzturēt un attīstīt kā tādus rēgus. bet tas jau nedarbojas, tas jau nepalīdz un man labāk nepaliek. tikai sliktāk, nē, grūtāk, jo tam ar tagadni un nākotni reālajā pasaulē nav nekāda sakara. man jābeidz skumt par tiem, kas man patikuši un kam es ne. man jābeidz skumt.

man sevi jāatdzīvina. es nesaprotu, kas ir bijis noticis un kāpeč esmu palikusi tik neieinteresēta pasaulē un sevī. tik not aware. tas jau izpaužas manos ģērbšanos paradumos. un nupat jau mani biedē. es sevi atgriežu no constantly evolving pasaules. nesaprotu, kāpēc. sodu? pārspīlēju ar vēlmi būt minimālismā un nepieķerties lietām? es nezinu, bet nupat jau man tiešām bail, ka tā ir.

un vēl - man jāpārstāj meklēt neiespējamās un stulbās vietās. vai tiešām Tu domā, ka viņš būs tur? vai tās ir tās vietas, kur Tu gribētu satikt savu cilvēku/ man jābeidz blenzt apkārt un lūkoties. man ir jāļauj viņam pienākt pašam. varbūt nemanītam. bet labāk sajustam. man jāsamierinās, ka mani cilvēki nāk kā pārsteigumi. surprising and unexpected. entirely.

man jāpārstāj meklēt. man jādod iespēja pašai sev sevis meklējumos. jāapstājās un atkal jādara, kas IR jādara, nevis tikai jāaizmirstas tajā, ka daru, ko vēlos. kas patiesībā ir tas, ko pašlaik daru. balles, balles, balles. flirts un alkohols. bet! es tikai gribu mazliet vairāk aizmirst un "atkerties" no Tevis, Elias. man tomēr mazliet sāp. lai arī, ar pilnīgi skaidru galvu, ir aizdomas, ka tomēr mums nesanāktu. bet, kā jau teicu, paŗāk daudz dzīvoju atmiņās un idealizēju, aizmirstot nepatīkamo.

man jāizbeidz skumt. jo ir tagadne! un būs tikai nākotne