budža domēnu vācelīte

13. Februāris 2011

13. Februāris 2011

Add to Memories Tell A Friend
gribēju uzrakstīt visādas skaistas un visādas citas lietas par to, ko jūtu, kad nav ko just (nu, kad nav mīlestība aizpildījusi savu daļu). bet nu jau atkal vairs neliekas. vienkārši šķiet, ka nebūs spēka un būs slinkums. turklāt skonto radio atskaņo "viņi dejoja vienu vasaru", kas laimīgā kārtā izdzied to sajūtu ekvivalentu, ko gribēju te iepostēt.
bet vispār es gribētu gan pateikt - ir nepieciešams pielikt mazliet spēka, lai citam cilvēkam, kur manos spēkos ir darīt labu, darītu labu. lai arī mani tas it kā pilnīgi neinteresē, lai arī tajā laikā es tipa varētu atkal bolīties uz apkārtējiem, mazliet skaust vai vienkārši atkal gremdēties atmiņās. bet nē - es vismaz šovakar mazliet saņēmos un darīju citiem cilvēkiem labu - pasmaidot, uzrunājot, apskaujot, iesaistoties.
un vēl šovakar / šonakt atkal piedzīvoju atsvešinātības mirkļus no saviem vienaudžiem un pilsētas iedzīvotājiem. man taču nav ar viņiem ko darīt. vēl jo vairāk - man riebjās tas viss, ko dara viņi. fui.
ai, nē, nē, es vairs negribu turpināt šo rakstu.
Powered by Sviesta Ciba