budža domēnu vācelīte

es jūtos tik ļoti nepiederīga šejienei. mani mīl mani mīļie un tā. bet. bet man nav devuma. es nedodu devumu. es nenesu labumu. man nav, kur realizēt savu profesionālo un personīgo potenciālu. man liekas, ka tikpat labi es šobrīd varētu atrasties jebkurā zemē un vietā un būt tikpat laba (?) jebkur, jo no manis reāli nav labuma. būsim atklāti. man pietrūkst, kam pieslieties, kam ziedot savu laiku un enerģiju. par ko rūpēties. par ko aizdegties un degt. par ko sapņot atstājot un ko gaidīt atnākot mājās. visu to brīvības sajūtu un "viss ir manās rokās" esmu palēnām pazaudējusi, tā ir apaugusi ar sūnu un atkal veiksmīgi nejūtama. esmu atpakaļ savos vecajos baiļu, šaubu un kompkeksu sprostos. tik daudz ko gribētu, ja... bet neko nav spēka / uzņēmības realizēt. liekas, ka citur ir labāk. tikai elšu, pūšu un dvešu. un Amsterdama vēl joprojām liekas kā apsolītā zeme. pēkšņi atkal esmu nelaimīga, jo ir savi iemesli. un te es nelecu ar pliku dupsi Dievam acīs. ir, ir ļoti daudz lietas, par kurām esmu pateicīga, jā. bet tās, kuru man nav vai trūkst, tās pašlaik ir priekšplānā, jo arī ir svarīgas. pāsrealizācija. jā, tās nav. es gribu aizdegties un degt. par lietu, kas liela man un svarīga. vai par kādu Tevi. ak vai, kā gribu.
un man nepatīk. ka jūtu, ka ieeju vecajā skola-mācīšanās sistēmā. tā mani spiež pie zemes un bāž kompleksos. cik pretīgi tas ir. man atkal vajag palaist brīvībā spārnus. ļoti, ļoti.