budža domēnu vācelīte

we were not meant to be, we just happened.
tā smarža mani ievaino, tiešām. bet es speciāli sevi vainoju. katru reizi, katru reizi vēders ieraujas, plaušām izplešoties. bet ko es tur varu darīt? ko ES tur varu darīt?
es gribu piedzīvot pirmo un pēdējo nakti. gribu gavilēt un ālēties, gribu mirt no sāpēm un atdzimt no pelniem. gribu uzsūkt jebko, kas saistīts. uzsūkt un ieslēgt slepenā somā, kabatā galvā un ne sirdī, ko vēlāk nekad nevērt vaļā. ko saglabāt kā šī unikālā gada notikumu, kas aktuāls un domāts tikai tagad, tikai šim laikam.
un atkal tā smarža. manas krūtis, elpā cilājoties, to iekustina. tad tā ievibrē džemperī, gaisā, nāsīs un manī. un es tur neko nevaru darīt. vairs neko. vairs neko.