budža domēnu vācelīte

cik briesmīgi ir būt vienai. kombinācijā vienai fiziski ar vienai ar sevi.
kas es tagad katru dienu raudāšu?

man jāsaņemas un jāsaprot, ka man dorši vien ir uzlikts kāds nejauks paŗbaudījums. lai redzētu, cik tālu es stiepjos, cik ilgi es varēšu, vai es pratīšu noturēt sevi vietā, vai es nesabrukšu.

tikai domājot, ka kāds mani testē un mēģinot šim kādam parādīt, to, kāda es neemsu, es varu saņemties un būt.

bet tā tomēr ir asaru un ciešanu cena.

ārprāts, kur es šitāda likšos un kuram mani šitādu vajadzēs?