![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Es sapnī pieredzēju lielāko Maigumu ever. Kaut kas vienkārši, nē - ļoti sarežģīti patiesībā! Tas nav aprakstāms. Es zinu, ka man jautāja, ko Tu vēl gribi. Es teicu - neko, man viss ir. Es vēl joprojām nevaru attapties... Man viss bija un bija tik labi. Ar tādu Maigumu es tiku apskauta.
27. Janvāris 2010
omg, ir tiiiiik grrūūūūūūūti!!!!! es tik ļoti nevaru saņemties, ka vairāk nav iespējams! tas darbs liekas tīīīīk bezjēdzīgs, bezformīgs un man pilnīgi nepaceļams. kaut kāds pilnīgs izmisums.
un tas viss paralēli esošajiem notikumiem, kas neveicinu spēciņu vairošanos. ā, un skan glāze ūdens un es atceros, kā reiz pie šīs dziesmas zvērēju sev,ka nepievilšu savu bērnības bildi un Lelde tajā. aj, aj, aj,,,
esmu iemesta pilnībā vidē, kas ir tālu no manas ierastās komforta zonas. visu laiku ir cīņa ar sevi. tikai nez kāpēc man vienmēr liekas, ka es šajās cīņas gala beigās esmu zaudētāja nevis ieguvēja. viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. ja vien pa to laiku tieši pretēji - ne degradē. mani atrašanās ārpus ierastās komforta zonas moka. jauna vieta. nav ierasto lietu. nav ierasto cilvēku. nav, kam pasūdzēties visu laiku dzīvajā. pašai viss jādara. nav neviena, kas palīdz, pavelk, pastumj.
es esmu tik nespējīgs un vājš cilvēks! es nekad neko nevarēšu sasniegt. tiešām, tiešām. tā nav vēnu graizīšana. man vienkārši, pavisam vienkārši nav nekādu mērķu un gribas. es nezinu, ko es gribu darīt. mani nekas tā neaizrauj, ka varētu par to iedegties, veltīt tam laiku un speku, negulēt tā dēļ kādu nakti. tas ir tik briesmīgi. proti, ir briesmīgi apzināties, ka tas viss ir tā, kā tas ir, bet par to īpaši neuztraukties. nepaņemt un neapņemties - tā, no šī brīža visu mainu! man nekam tādam nav spēka.
un vēl tam visam paralēli nespēju samierināties ar filmu he is just not that into you dzīvē. cik briesmīgi kaila patiesība. un cik briesmīgi, ka par mani. bet es taču to negribēju un es taču to pavisam negaidīju! nav īsti godīgi. vai arī ir? varbūt vajadzēja citāda veida ciešanas. nevis par to, ka Tu neietekmē to, ko tu vari ietekmēt, bet gan par to, ka Tu nevari ietekmēt to, ko Tu gribētu ietekmēt.
ā, ā un ā. es vienkārši nevaru. man nav miera! tas ir kā senos laikos! tikai tā starpība, ka starpība ir.. ai, daudzi gadi! šausmas, šausmas, šausmas.
un visa tā mūsu vēsture! man nav tik daudz vietas uz cietā diska, lai visu saglabātu. bet atlasīt es nespēju neko! labi, spēju, bet laikam tikai sliktās lietas! vai arī kkas varbūt ir mainījies šajā ziņā?
un kas ir tas pats trakākais - man nav nevienas neitrālas un neiesaistītas personas, kura mani nepazītu, bet kurai es uzticētos un kura gribētu klausīties, un kurai es gribētu pastāstit. pastāstīt par sevi. esošā 0.9 persona te galīgi neder.
bet vispār - cik dīvaini. tam visam cauri vijās tāds (patiesībā nepatīkams. nepatīkams, jo aizdomīgs) miers.
un viss, viss šitais kopā! nu kā lai viens pesimistiski negatīvs vēzis to visu pārdzīvo?!
un tas viss paralēli esošajiem notikumiem, kas neveicinu spēciņu vairošanos. ā, un skan glāze ūdens un es atceros, kā reiz pie šīs dziesmas zvērēju sev,ka nepievilšu savu bērnības bildi un Lelde tajā. aj, aj, aj,,,
esmu iemesta pilnībā vidē, kas ir tālu no manas ierastās komforta zonas. visu laiku ir cīņa ar sevi. tikai nez kāpēc man vienmēr liekas, ka es šajās cīņas gala beigās esmu zaudētāja nevis ieguvēja. viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus. ja vien pa to laiku tieši pretēji - ne degradē. mani atrašanās ārpus ierastās komforta zonas moka. jauna vieta. nav ierasto lietu. nav ierasto cilvēku. nav, kam pasūdzēties visu laiku dzīvajā. pašai viss jādara. nav neviena, kas palīdz, pavelk, pastumj.
es esmu tik nespējīgs un vājš cilvēks! es nekad neko nevarēšu sasniegt. tiešām, tiešām. tā nav vēnu graizīšana. man vienkārši, pavisam vienkārši nav nekādu mērķu un gribas. es nezinu, ko es gribu darīt. mani nekas tā neaizrauj, ka varētu par to iedegties, veltīt tam laiku un speku, negulēt tā dēļ kādu nakti. tas ir tik briesmīgi. proti, ir briesmīgi apzināties, ka tas viss ir tā, kā tas ir, bet par to īpaši neuztraukties. nepaņemt un neapņemties - tā, no šī brīža visu mainu! man nekam tādam nav spēka.
un vēl tam visam paralēli nespēju samierināties ar filmu he is just not that into you dzīvē. cik briesmīgi kaila patiesība. un cik briesmīgi, ka par mani. bet es taču to negribēju un es taču to pavisam negaidīju! nav īsti godīgi. vai arī ir? varbūt vajadzēja citāda veida ciešanas. nevis par to, ka Tu neietekmē to, ko tu vari ietekmēt, bet gan par to, ka Tu nevari ietekmēt to, ko Tu gribētu ietekmēt.
ā, ā un ā. es vienkārši nevaru. man nav miera! tas ir kā senos laikos! tikai tā starpība, ka starpība ir.. ai, daudzi gadi! šausmas, šausmas, šausmas.
un visa tā mūsu vēsture! man nav tik daudz vietas uz cietā diska, lai visu saglabātu. bet atlasīt es nespēju neko! labi, spēju, bet laikam tikai sliktās lietas! vai arī kkas varbūt ir mainījies šajā ziņā?
un kas ir tas pats trakākais - man nav nevienas neitrālas un neiesaistītas personas, kura mani nepazītu, bet kurai es uzticētos un kura gribētu klausīties, un kurai es gribētu pastāstit. pastāstīt par sevi. esošā 0.9 persona te galīgi neder.
bet vispār - cik dīvaini. tam visam cauri vijās tāds (patiesībā nepatīkams. nepatīkams, jo aizdomīgs) miers.
un viss, viss šitais kopā! nu kā lai viens pesimistiski negatīvs vēzis to visu pārdzīvo?!