budža domēnu vācelīte

cenšos ierakties darbīnos. kustēties, kustēties, kustēties.
ar tādu prieku mazgāju traukus! zašebis!
kkādi nenormālie visdažādāko jūtu plūdi, ij attapties nevar, kur nu vēl saprasties ar sevi! tā kā zemestrīce peļķē.
tikai tagad, šķiet, sāku apjaust, ka viss, viss (ko nu vien vārds "viss" spēj sevī ietvert) vēl priekšā un ka es tomēr neesmu nedz Izredzētā (atvaino, Zirnīt!), nedz Laimdota (piedod vēlreiz!).


šķiet, humoristisks paskats uz situāciju nav mana recepte:(


tas ir vnk kkas šasumīgs, kā cilvēks pret cilvēku izturas pasaulītē. un vēl šausmīgāk ir tas, cik mazākais kripatiņš spēj būt nozīmīgs, svarīgs un izšķirošs.
saudzēsim viens otru!

nu bet nopietni!!!

tā vien liekas, ka mīļākā diennakts daļa man ir vēlie vakari - kad jau ir tumšs, bet kad vēl miegs nenāk. tad gan vizuālais noformējums, gan garīgais stāvoklis ir ideālā kondīcijā, lai burtu drāmu un žēlotu sevi. esmu pārņemta ar to! ir tik mīlīgi un lata romāniski skaisti paraudāt skaistā, ar romantisku gaismiņu izgaismotā vietā. un tad pašai sevis paliek tik žēl, ka atkal var paraudāt! un tad atkal var raudāt par to, ka vispār raudu.
tiešām pārsteidzoši, ka tāda es esmu.
zaļumu un košumkrūmu apmale pie nožēlojamas mistkastes Vidzīša priekšā. pirmais soliņš pa kreisi pie pimpīša strūklakas, tuvākais celiņš Maija parkā pie autobusa pieturas, iela pie tās pašas pieturas, Velnēna māja viennozīmīgi, pils parka kāpņu augšējais skatu laukumiņš, celiņš gar baznīcu, smilšu laukums, ak, smilšu laukums, mazais sūda laukumiņš pie vājprātīgās laimētavas pie perona, DACVĢ, "Cēsu klēts" priekša, celiņš gar 2.videni un universālveikala priekša, ak, universālveikala priekša - tās vietas taču neko nestāsta! klusē, nolādēts!
un es atkal sevi žēloju.
nožēlojami, nožēlojami, nožēlojami. es kaunos par sevi.
piedod, es.