| |
|
| 03:35pm 24/05/2003 |
| |
nāk brīži, veļas domas
aug mistiskas vēlmes
pēc miera, klusuma
tumšām sienām
aug mistiskas skaņas, kas liekas apkārt skanam
aug mistiski skati
kas itkā apkārt kautkur skrien
un pacelties un novelties
un vēl visādi padarīties
ir vēlme no visa izrauties
un atkal un atkal tapt brīvai
brīvai kā lidojumam, krītot nedomāt
skriet un nezināt vai paspēsi vai nē
būt apziņai, ka neesi viens
un nekad, nekad neraudāt
būt imūnai pret asarām, pret rūgtumu un pārdomām
kaut paceltos un apsēstos
uz mirkli viss vienkārši apklustu
es nedomātu, neraudātu un vienkārši smaidītu
kaut es spētu sagaidīt
atkal to momentu
to brīdi, kad dzīvi baudītu
un jūtas cilvēcīgi maigas
var bīdīt mantas, grozīt domas
pagriezties un neatskatīties
var acīs ielūkoties bet tā vai tā
nesaprast
es esmu duma, varbūt stulba
bet tas man ir sveš
es nespēju atraut, atlaist
pagriezties un teikt
es nespēju atvadīties
un ātri ātri projām no dzīves steigt
varbūt nemāku būt viena
dzīvot bez dzīves prieka
aprast ar domu, ka esmu maza
un vēl nekā nesaprotu
kaut es būtu taurenis
kam dzīve tik īsa
nav diži liela prāta
un nav jēgas domāt
bet es esmu cilvēks
kam bagāža liela
un man galva ar domām pilna |
|
| |
|
Post |
| |
|
|