|
[12 Aug 2007|09:50pm] |
Cik fantastiska ir tā sajūta, kad atslēdzies no visiem ikdienas stresiem. Aizbrauc tālu prom ar tieši tādu domu - aizmirsties un vnk baudīt. Blakus ir cilvēks, kuru tu mīli. Un viņš tevi mīl tik ļoti, ka to var just, to tiešām var just. Ne jau tāpēc, ka viņš to visu laiku atgādina, bet... tā ķīmija. Kkas virmo. Tas liek man saprast, ka visi lēmumi, kurus esmu pieņēmusi pēdējā laikā ir pareizi. Mana sirds tā man saka priekšā.
Un tās zvaigznes! Tās fantastiskās zvaigznes.. Ap pusnakti iziet ārā, gaiss nav ne sutīgs ne auksts - tieši kā vajag, debesis - dzidras dzidras. Un TIK DAUDZ zvaigžņu. Apsēžamies zālē, viņš mani apķer un mēs runājamies. Runājamies un runājamies. Par bērnību, par tagadni, par visu visu. Un ik pa pāris teikumiem skan sinhroniska frāze: "Rekur! Tu arī redzēji?" Tik neprātīgi skaisti krita zvaignes. Un iemigt pēc pāris stundām viņam blakus - lūk tas ir tas, kas man liek justies laimīgai, tas, kas man palīdz atslēgties no ikdienas problēmām.
|
|