bruukleniit

pusceļš

Fri, 13 Jun 2008 11:48:26 GMT

Vakar grāmata, ko turēju rokās atmodināja mani sajūtu, ka ir jāturpina izsapņot sapnis līdz galam. Pusceļš vēl tomēr jānoiet. Līdz galam.

dziivot

Sun, 16 Mar 2008 19:05:41 GMT

Sodien pamodos no rita un sapratu cik loti man patik dziivot.

tāda un šitāda

Tue, 12 Feb 2008 15:31:26 GMT

Es te piektdien aizgāju gulēt tāda un pirmdien pamodos šitāda. Forši, ka kāds aiznesa to zīmi STOP, kas bija mana ceļa vidū par ilgu uzkavējies. Baigi veiksmīgi panesos tai garām.

Tue, 05 Feb 2008 16:01:35 GMT

Kaut kā skumji šodien. Un spēka īsti arī nav. Nezinu kāpēc.

Smaids

Fri, 01 Feb 2008 10:29:15 GMT

Neesmu vēl iemācījusies smaidīt tikai tāpat vien. Tāpēc, ka tā vajag, vai arī, ka tā būtu pareizi un gudri darīt tajā brīdī. Es smaidu par velti parasti nelietoju. Es pat nemāku "vienkārši pasmaidīt". Manā mīmikā pēc definīcijas nav iekļauts tāds "feikais" smaids.
Vai man par to uztraukties?

Vienmēr kaut kas ir

Wed, 30 Jan 2008 12:36:16 GMT

"Nekad nav tā, ka nekā nav, ja kaut kas ir" rakstīja man šodien viens cilvēks. Divreiz pārlasīju, līdz sapratu. Bet saprotot, nākas vien piekrist un izvirzīt to par šodienas TOP 1 teicienu. Ir taču forši, ka vismaz kaut kas mums ir. Optimistiski. Īpaši, ka šodien ir otrā pelēkā diena. Pēc kārtas.

Viss tik pelēks šodien

Tue, 29 Jan 2008 09:41:54 GMT

Kādā pelēkā, pelēkā pilsētā
Bija pelēka, pelēka iela.
Uz tās pelēkās, pelēkās ielas
Stāvēja pelēks, pelēks nams.

Gāju no rīta pa ielu uz darbu un galvā skanēja šīs rindas. Tik pelēku dienu nebiju sen piedzīvojusi. Pat sāka likties, ka tiešām jāieslēdz krāsainais televizors.

Glītrakstīšana

Mon, 28 Jan 2008 13:57:20 GMT

Sēdēju sapulcē un kā vienmēr apzīmēju vienu lapas stūri ar dažādas formas liektām līnijām. Nejauši pametu acis uz blakussēdošās personas pierakstu blociņu - skaisti, vienmērīgām, mazliet ieslīpām līnijām rakstīti burti; patskaņi vilkti omulīgi apaļīgās formās. Kā glītrakstīšanas stundās. Apbrīnojami. Bet beigās nesapratu vai man nokaunēties par to, ka nepierakstīju nevienu burtu (jo sapulce tač` svarīga), vai sist sev pa pleciņu un paš-priecāties par to, cik skaisti māku lapu stūrīšus apzīmēt?!

Joprojām atceros, kā matemātikas skolotājs mani 5. klasē publiski nokaunināja, ka mans rokraksts ir daudz briesmīgāks par blakussēdošā klasesbiedra (jo kā gan meitenei var būt neglītāks rokraksts par puiša!!!!). A es joprojām nevaru saprast, vai tiešām ir tik svarīgi, kā uzrakstīts 2+2? Raksti kā gribi, kopā tik un tā sanāk 4.