urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde brunhilde brunhilde maija.treile@gmail.com brunhilde 2026-04-03T04:45:44Z 2026-04-03T04:45:44Z urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:21961 2026-04-03T07:45:00 2026-04-03T07:45:00 2026-04-03T04:45:44Z 2026-04-03T04:45:44Z Es esmu spējīga uz pārmaiņām. Iespējams, tas ir labākais, kas man ir. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:21721 2026-03-26T15:30:00 2026-03-26T15:30:00 2026-03-26T13:32:16Z 2026-03-26T13:32:16Z Viens no arogantākajiem tekstiem ir "Būtu man jūsu problēmas!" Un, nē, neviens man to neteica, bet es pati dialogā savā galvā pateicu (ne sev). urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:21184 2026-03-24T10:22:00 2026-03-24T10:22:00 2026-03-24T08:35:23Z 2026-03-24T08:35:23Z Es izdomāju, ka varētu kaut ko ierakstīt katru dienu. Un pirmais, ko es izdarīju, vakar neko neierakstīju. Neesmu droša, vai dienasgrāmatas rakstīšana ir tajā virzienā – vairāk kaut ko darīt? Vai tomēr tā ir pasivitātes un eskeipisma forma. Man it kā liekas, ka pirmā, bet ir bail, ka es sevi mānu, pamazām apaugot ar dažādiem dienas rituāliem. Tur jau ir divceļu lūgšanas meditācija (izklausās ļoti aizdomīgi šitā te uzrakstīts) ar rakstīšanu ar roku, rīta vingrošana ap 5x nedēļā, drukātas grāmatas palasīšana rītā un vakarā. Un tagad varētu nākt klāt vēl dienasgrāmatas rakstīšana. Vai tas palīdzētu man rakstīt to, kas man ir jāraksta, vai gluži otrādi – radītu ilūziju, ka es kaut ko lietderīgu daru arī tad, kad es neko īstenībā nedaru? <br />Šodien es sadusmojos, ka mans plediņš (tas, ko es nopirku pirms 9 gadiem, kad gaidīju bēbi ar vīziju, kā es zīdīšu, tajā ietinusies; sastāvā kašmirs un tamlīdzīgi, nu jau vairāki caurumi, viens no tiem vēl nav aizlāpīts) / nu jau pusgadu pazīstams arī kā mana vingrošanas sedziņa, bija smuki salocīts, lai kaķītim ir uz kā gulēt. Es jau parasti pati viņu saloku, lai kaķītim ir uz kā gulēt, bet pirms pāris dienām biju izmazgājusi un pēc apžāvēšanas uzmetusi uz dīvāna atzveltnes, sak, lai pavējojas. Šorīt eju vingrot un salocīts, turklāt ar kreiso adījuma pusi uz augšu, kā es nekad, nekad nedarītu. Skaidrs, ka O., un skaidrs, ka man nevajadzētu būt žēl, bet pēkšņi palika – kaķītim ir tajā pašā istabā salocīti un izlikti uz dažādām mēbelēm vēl 3 lēti, sintētiski IKEA plediņi. Blakus istabā vēl kādi 2. Nu kāpēc viss ir kaķītim? Un tas nekas, ka kaķītis ir pēc izcelsmes mans un O. tikai adoptējis. Un tyas nekas, ka man visa kā gana (nu, tur uzmanības un mīlestības un gādības). Domāju, par ko man dusmas. Gan jau par to atkal, ka viņš ir labāks kaķīštētis, nekā es kaķīšmāmiņa. Kaut vispār man tas labi der. Es savu vērtību neesmu sasaistījusi ar laipnību pret dzīvniekiem vai bērniem, bet reizēm jau uznāk. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:20532 2015-01-23T14:54:00 2015-01-23T14:54:00 2015-01-23T12:56:02Z 2015-01-23T12:56:02Z Šodien aprit apaļš gads kopš es nesmēķēju. Tas ir viegli. Un dzīve ir ļoti, ļoti skaista (ne tikai tādēļ). urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:20392 2014-03-16T20:31:00 2014-03-16T20:31:00 2014-03-16T18:40:52Z 2014-03-16T18:40:52Z Mani ir pārņēmusi maniakāla interese par skaistumkopšanu, kas nedaudz traucē dzīvot un nodarboties ar nopietnajām lietām, jo tā vietā es lasu visādus blogus, kuros dažādas beibes dalās savā kosmētisko līdzekļu lietošanas pieredzē (vēl nesen es nemaz nebiju aizdomājusies, ka tādi ir)un pašai man arī, protams, vajag viskautko lietot un pirkt. Nē, nu mani jau šitas vienmēr ir interesējis, bet pašlaik es ar to laikam gan aizmālēju kaut kādus stresus vai arī tas ir vienkārši pavasara trakums. <br />Bet vispār es esmu ļoti laimīga. Un vēl es nesmēķēju jau kopš 23. janvāra, pati esmu par to pārsteigta un, protams, varen lepna. Un nemaz nemokos, bet varbūt gan tā visa skaistumlietu štelle ir mazliet tam sekas. Lai vai kā - skaistums, protams, jākopj, bet ir jau arī citas lietas, par kurām es domātu labprātāk. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:20136 2014-01-21T11:25:00 2014-01-21T11:25:00 2014-01-21T09:29:36Z 2014-01-21T09:29:36Z Domājot par to, ka beidzot tak vajadzētu atmest to smēķēšanu, meklēju kādu mazu piecminūšu nodarbi, ar ko aizstāt ierasto rituālu. Nekādas knakšķināšanās ar ledenēm - fui, fui. Kaut kāda maza meditācija (bet bez pompozitātes), elpošanas vingrinājumi... Tikko pīpējot un apspriežot šo tēmu, atcerējos par dzemdes vingrinājumiem. Es tikai nevaru saprast, vai tiem būtu nomierinoša vai uzbudinoša iedarbība. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:19877 2013-11-05T10:05:00 2013-11-05T10:05:00 2013-11-05T08:07:27Z 2013-11-05T08:07:27Z Latvijas Gāze lai iet dirst ar savu stulbo maksājumu aprēķināšanas sistēmu! urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:19580 2013-06-27T08:52:00 2013-06-27T08:52:00 2013-06-27T05:53:32Z 2013-06-27T05:53:32Z Tuvojoties dziesmusvētkiem, uzdarbojas jaunas tērpu darinātāju kopas, kas īsti nezina, kā šie tērpi darināmi un komplektējami.<br />Tikmēr par Latvijas reģioniem ceļo Ukraiņu liliputu - viltvāržu cirks. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:19251 2013-06-19T16:57:00 2013-06-19T16:57:00 2013-06-19T13:59:01Z 2013-06-19T13:59:01Z Tie būtu svētki, tas būtu brīnums, ja cilvēki iemācītos atšķirt defisi un domuzīmi. Un atsist atstarpes tur, kur tās vajag. Un nesist daudz atstarpju tur, kur tās pavisam nevajag. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:19046 2013-06-18T05:48:00 2013-06-18T05:48:00 2013-06-18T02:48:36Z 2013-06-18T02:48:36Z Cilvēks ir iecerēts kā aktīvs dzīvnieks un plēsoņa. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:18906 2013-06-15T23:15:00 2013-06-15T23:15:00 2013-06-18T02:48:58Z 2013-06-18T02:48:58Z Teātri skatīties iet pavecāki cilvēki. Jo viņiem patīk apsēsties. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:18602 2013-04-18T16:53:00 2013-04-18T16:53:00 2013-04-18T13:54:50Z 2013-04-18T13:54:50Z Šodien netiku (un, kā izskatās, arī netikšu) pie dienišķajiem pāris litriem bērzu sulas. Tas mani skumdina, šitā nolažot pašā īsajā sulu laiciņā. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:18330 2013-04-10T16:46:00 2013-04-10T16:46:00 2013-04-10T13:48:16Z 2013-04-10T13:48:16Z No vienas galējības otrā. Ja man tikko vēl bija kaut kāds "neko negribu, nekas neinteresē", tad tagad es esmu ārprātā alkatīga. Uz visu. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:18112 2013-04-09T21:04:00 2013-04-09T21:04:00 2013-04-09T18:08:26Z 2013-04-09T18:08:26Z Vakar nopirku T-kreklu ar Disneja varoņiem, šodien krāsaino zīmuļu komplektu (vissmukāko un labāko, un, protams, metāla kastītē). Solītais klasiskais zelts, kas tiek iekļauts visos labākajos zīmuļu komplektos, gan (vismaz elektriskajā apgaismojumā) izskatās klasiskjā maza bērna kakas krāsā.<br />Jūtos ļoti apmierināta. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:17724 2013-04-06T21:57:00 2013-04-06T21:57:00 2013-04-06T19:09:32Z 2013-04-06T19:09:32Z Šodien kultūras diena. Izlasīju To Jelgavu un noskatījos To Veceni. Esmu apmierināta. Artuss Kaimiņš Vecenes lomā realizēja kaut ko no tā, par ko es ķecerīgi domāju, kad patētiski skan Zālītes "Es gribu asinis vemt un izvemt to čūsku, kas manī...". Lai ko es nedomātu par Nastavševu, šī viņam ir lieliska sezona. Talantīgs, maita. Un snobisms vairs nelien laukā pa visām vīlēm.<br />Martini Rosato gan ir pariebīgs dzēriens. Kāpēc tik reti kur var nopirkt Martini Dry? urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:17574 2013-04-05T23:30:00 2013-04-05T23:30:00 2013-04-05T20:31:41Z 2013-04-05T20:31:41Z Pats sliktākais jautājums ir "Kāda tam ir jēga?". Uz tā var uzsēsties gadiem. Bet kāda tam ir jēga? urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:17273 2013-04-05T17:17:00 2013-04-05T17:17:00 2013-04-05T14:23:36Z 2013-04-05T14:23:36Z Nopirku šodien Narvesenā Kultūras Dienu. Pārlapojot, apstājos pie kāda virsraksta un spēcīgi samulsu. Apskatos uz vāka - 24. janvāra numurs. Ok, ja mums joprojām ir janvāra laika ziņas, tad arī kultūras ziņas nevar būt novecojušās. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:16958 2013-03-29T18:16:00 2013-03-29T18:16:00 2013-03-29T16:17:22Z 2013-03-29T16:17:22Z Vairāk nekā 200 cilvēku uz ledus gabaliem jūrā. To es saprotu, tas ir Blaumaņa festivāls. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:16713 2013-03-25T19:13:00 2013-03-25T19:13:00 2013-03-25T17:18:08Z 2013-03-25T17:18:08Z Ja skaists cilvēks izrādās dumjš, tad tas nav nekāds pārsteigums (viszinošs smīns - tā jau mēs paredzējām). Ja gudrs cilvēks ir neglīts, tad tas šķiet apliecinām tikai taisnīguma un līdzsvara principu. Bet, ja skaistulis atver muti un viņam ir traki nepatīkams balss tembrs. Ja gudrulis atver muti un sāk runāt falsetā, čiepst vai šļupst. Tad liekas, ka kaut kas šajā pasaulē ir pagalam nepareizi. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:16425 2013-03-22T21:06:00 2013-03-22T21:06:00 2013-03-22T19:34:31Z 2013-03-22T19:34:31Z Nu, kā tad tā, kā tad tā? Kožu pirkstos, ka vakar neaizbraucu uz "Daugavu". Vai tā bija "sāpīga, radoša neveiksme" (kā relīzē saka Evita Sniedze), bet varbūt reāli kruts gabals, bet ne piemērots tādiem svinīgiem brīžiem kā Blaumaņa festiņa atklāšana. Un šeit nu man jāsaka, ka: 1) kas tā vispār par ideju atklāt Blaumaņa festivālu ar Raiņa darba iestudējumu? (tas būtu kā atklāt Imantdienas ar Paula "Kerijas" iestudējumu, kā apglabāt Ziedoni, uz ekrāniem laižot Vācieša "Klavierkoncertu"); 2) pārsvarā neviena no labām izrādēm, ko esmu redzējusi nebūtu diez ko derīga šādā kontekstā. Tie paši Meikšāna "Egoisti" teātra iekšpusē bija - ak un vai, riskējiet paši, ka skatāties.<br>Vispār jau ticu, ka nebija labi, māte kaut ko ņirgdama klausulē atstāstīja. Bet tomēr jāiet uz pirmizrādēm, citādi kā tāds malā atsēdināts bārenis jūtos. Biju ļoti apmierināta, ka paguvu redzēt "Kis, kis, ņau, ņau" - vēl vienu no tik retajām izrādēm, kas tika izņemta no repertuāra.<br><br> urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:16154 2013-03-22T13:56:00 2013-03-22T13:56:00 2013-03-22T12:36:45Z 2013-03-22T12:36:45Z Pirms nedaudz vairāk kā gada es izdomāju tādu mazo leģendu par savu mazo sirdi:<br>Reiz, sensenos laikos, man bija dzīva, jūtīga, cerīga, bet ļoti trausla sirds. Visādi cilvēki uzvedās kā jau cilvēki, un sirds salūza. Ar salauztu, bet dzīvu sirdi neviens nevar ilgi dzīvot, tāpēc es to iesaldēju (kā tādu olnīcu) tā teikt nenoskārstai vajadzībai. Un pirms gada es viņu atsaldēju. Tagad man ir dīvainos rētaudos saaugusi, bet dzīva sirds. <br>Man liekas, ka šito izdomāju pēc tam, kad biju pabimbājusies ļoti jau pasūdīgajā (ja mēs par mākslu) "Sniega karalienes" izrādē Kongresu namā. Un, lai arī es tagad lasu, ko esmu uzrakstījusi, un man ir kauns, jāatzīst, ka kaut kāda taisnība tajā ir. Un man būtu krietni labāk, ja es varētu bez ironijas visādas šitādas pašatklāsmes pieņemt un dzīvot saskaņā ar tām. Banalitātes ir jaukas. Turklāt izskatās, ka cilvēki, kuriem iekrāts vesels aforismu lērums un lielās, jaukās dzīves patiesības; cilvēki, kuri par tām stāsta visādās intervijās; šie cilvēki tik tiešām jūtas laimīgāki (un tas jau nekas, ka izskatās pēc pamuļķiem). Un tā nemaz nav liekulība vai stulbums, kā man labpatiktos domāt, jo es pati esmu kaut kādā dzīves mirklī kā baigo atklāsmi piefiksējusi kaut ko no sērijas "Visi man labi bija, kad es pati laba biju." (Vai manas bijušās skolas bijušā direktora (nelaiķa) izteiksmīgā izpildījumā kādā svinīgā pasākumā aktu zālē: "Visi man labi bija, kad es pats/ pati labs/ laba biju." (viņš, protams, bija arī latviešu valodas skolotājs pēc profesijas un pārliecības).) <br>Banalitātes ir kā labas zāles, vienīgā problēma, ka organisms tās atgrūž. <br>Šodienas banalitāšu topā man uzpeldēja "dzīvo katru dienu kā vienīgo". Par šo topiku es padomāšu. Šī gan nebūs tā diena, jo vakar bija vīna runas līdz diviem naktī,  šodien pohojos līdz sapratu, ka arī puņķojos (labi, ka brīvdiena). Tagad ārstējos ar tēju un brendiju. Abi garšo pēc smaržām. <br> urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:15910 2013-03-21T16:30:00 2013-03-21T16:30:00 2013-03-21T14:52:07Z 2013-03-21T14:52:07Z Par biedinājumu sievietēm: <br>"17. Redzu vienu vīrieti. Fiziski tas tīrs un glīts, bet auriski pinkains, tārpains un gļotains. Pie sasveicināšanās ar sievietēm viņš roku sniedz fiziski, bet auriski i savu galvu i dzimumorganu bāž sievietes kāju starpā."<br><br>Par biedinājumu vīriešiem:<br>"18. Redzu vienu sievieti. Viņa pastāvīgi ir ar izmālētu sēju un pastāvīgi savādi netīkami smaida. Viņas fiziskajā sējā vienmēr atrodas ievilkts tās auriskais dzimumorgans un redzams, ka tas ir viņas galvenais domāšanas centrs un objekts. Tiklīdz viņa skar sasveicinājumam roku, auriskais dzimumorgans izlec no sejas, iekļaujas tajā rokā, ar kuru tā izdara sasveicināšanās pieskārienu pie vīrieša. Gadās, ka viņa, garām iedama, kādreiz vīrieti aizskar ar savu plecu. Tiklīdz viņas plecs saskaras ar vīrieša ķermeni, tanī mirklī auriskais dzimumorgans lec ārā no sējas un ieskrien viņas plecā. Tur tas cenšas paberzties, cik vien tam garāmejošas pieskāršanās brīdī ir iespējams. Pie tam šis auriskais sievietes dzimumorgans pastāvīgi izdod auriskas gāzes, gļotas, ir apaudzis ar netīru vilnu un izskatās kā liels riebīgs jēlums un ar katru pieskārienu atstāj savas auriskās gļotas tanī vietā, pie kuras pieskaras."<br><br>/Klišeja Nr. 120. Saskares auriskās puses/<br><br>Vēl es šodien iepazinos ar paraugu džina (ne tā, kas dzēriens) veidošanā. Diezgan vienkārši, turklāt viņam var prasīt ne tikai visādus dabiskā skaistuma, jaunības un veselības uzlabojumus, bet piebilst vēl tā: "Tev jāpalīdz sagādāt man arī kosmētika, veļa rotas - viss, kas dara daiļu, veselu, jaunu."<br> P.S. Un jā, tekstu "viņas sejā vienmēr ievilkts auriskais dzimumorgāns, kas gatavs lekt laukā" centīšos acerēties un izmantot sarunas uzturēšanai smalkā sabiedrībā. urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:15863 2013-03-19T16:56:00 2013-03-19T16:56:00 2013-03-19T15:18:34Z 2013-03-19T15:18:34Z Man ir problēma būt ieinteresētai, motivētai un aizrautīgai. Nezin kāpēc apskatījos Rīgas Centrālās bibliotēkas izveidoto albumu "Tikšanās ar Zani Daudziņu" un vēl vairāk nezin kāpēc gandrīz apraudājos - tur visi (gan Daudziņa, gan penžas) izskatās reāli aizrautīgi un ieinteresēti. Tik jauki un tik bezjēdzīgi. Atnāk 1 samērā jauns cilvēks pie pārdesmit galīgi vairs ne jauniem cilvēkiem (visi siev.dz.) un tad visi priecājas un apmainās ar pozitīvām enerģijām. Tā laikam ir tā pareizā dzīves uztvere. Ar ko tie cilvēki nodarbojas? Un ar ko es pati nodarbojos? urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:15374 2013-03-18T22:30:00 2013-03-18T22:30:00 2013-03-18T20:48:37Z 2013-03-18T20:48:37Z Kūpināti lašu vēseriņi tiešām ir pretīgi (un es taču to zināju jau pirms iekrāvu savā iepirkumu grozā!) - eļļaini glumi un ar to nejauko piegaršu. Kaķis arī vairs neēd (acīmredzot viņai ir vairāk cieņas pret savu vēderu un kaķiskajām garšas kārpiņām nekā man), es kaut kā iemocīju. Jocīgi, bet gaļu un saldumus (izņemot dažas biezpienmaizes (tās es akceptēju gadījumos, kad eju pusdienās ar mammu - kā rituālu pie kafijas) un vienu milzīgu dzērveni šokolādē, ko gribēju nogaršot, jo tā bija no Ziemassvētku našķu groza, ko viens miljonārs uzdāvināja manai vecmāmiņai) neesmu ēdusi kopš gavēņa sākuma. Bail kļūt par psihu veģetārieti. <br />Vīns gan regulāri ieplūst manā ēdienkartē - tās jau Jēzus asinis, kā zina ikviens kulturāls cilvēks (nē, es nemānu sevi, lieliski jūtu, kā tas čakarē manas smadzenes un visu pārejo; es tikai ironizēju). urn:lj:klab.lv:atom1:brunhilde:15232 2013-03-11T20:57:00 2013-03-11T20:57:00 2013-03-11T19:12:48Z 2013-03-11T19:12:48Z Pirmā Latvijas gurķa gals noēsts. Zelta cenā un noteikti tāpat nitrātiem pilns kā tie ļaunie svešzemju imigranti. Smaržīgs, protams, bet nesen ēstais igauņu (viņi jau atkal bija pirmie, vē) gurķis nebija ne par matu sliktāks. Kāpēc tad gandrīz divas reizes lētāks? <br />Bet cilvēks, protams novērtē tikai to, kas par dārgu naudu pirkts. Noteikti Mārupei ir kāds dziļāks mērķis patiesa patriotisma audzināšanā. Pastalās, bet ar vietējo gurķi gana tarbā.