brunhilde - March 22nd, 2013

Pirms nedaudz vairāk kā gada es izdomāju tādu mazo leģendu par savu mazo sirdi:
Reiz, sensenos laikos, man bija dzīva, jūtīga, cerīga, bet ļoti trausla sirds. Visādi cilvēki uzvedās kā jau cilvēki, un sirds salūza. Ar salauztu, bet dzīvu sirdi neviens nevar ilgi dzīvot, tāpēc es to iesaldēju (kā tādu olnīcu) tā teikt nenoskārstai vajadzībai. Un pirms gada es viņu atsaldēju. Tagad man ir dīvainos rētaudos saaugusi, bet dzīva sirds.
Man liekas, ka šito izdomāju pēc tam, kad biju pabimbājusies ļoti jau pasūdīgajā (ja mēs par mākslu) "Sniega karalienes" izrādē Kongresu namā. Un, lai arī es tagad lasu, ko esmu uzrakstījusi, un man ir kauns, jāatzīst, ka kaut kāda taisnība tajā ir. Un man būtu krietni labāk, ja es varētu bez ironijas visādas šitādas pašatklāsmes pieņemt un dzīvot saskaņā ar tām. Banalitātes ir jaukas. Turklāt izskatās, ka cilvēki, kuriem iekrāts vesels aforismu lērums un lielās, jaukās dzīves patiesības; cilvēki, kuri par tām stāsta visādās intervijās; šie cilvēki tik tiešām jūtas laimīgāki (un tas jau nekas, ka izskatās pēc pamuļķiem). Un tā nemaz nav liekulība vai stulbums, kā man labpatiktos domāt, jo es pati esmu kaut kādā dzīves mirklī kā baigo atklāsmi piefiksējusi kaut ko no sērijas "Visi man labi bija, kad es pati laba biju." (Vai manas bijušās skolas bijušā direktora (nelaiķa) izteiksmīgā izpildījumā kādā svinīgā pasākumā aktu zālē: "Visi man labi bija, kad es pats/ pati labs/ laba biju." (viņš, protams, bija arī latviešu valodas skolotājs pēc profesijas un pārliecības).)
Banalitātes ir kā labas zāles, vienīgā problēma, ka organisms tās atgrūž.
Šodienas banalitāšu topā man uzpeldēja "dzīvo katru dienu kā vienīgo". Par šo topiku es padomāšu. Šī gan nebūs tā diena, jo vakar bija vīna runas līdz diviem naktī,  šodien pohojos līdz sapratu, ka arī puņķojos (labi, ka brīvdiena). Tagad ārstējos ar tēju un brendiju. Abi garšo pēc smaržām.

Nu, kā tad tā, kā tad tā? Kožu pirkstos, ka vakar neaizbraucu uz "Daugavu". Vai tā bija "sāpīga, radoša neveiksme" (kā relīzē saka Evita Sniedze), bet varbūt reāli kruts gabals, bet ne piemērots tādiem svinīgiem brīžiem kā Blaumaņa festiņa atklāšana. Un šeit nu man jāsaka, ka: 1) kas tā vispār par ideju atklāt Blaumaņa festivālu ar Raiņa darba iestudējumu? (tas būtu kā atklāt Imantdienas ar Paula "Kerijas" iestudējumu, kā apglabāt Ziedoni, uz ekrāniem laižot Vācieša "Klavierkoncertu"); 2) pārsvarā neviena no labām izrādēm, ko esmu redzējusi nebūtu diez ko derīga šādā kontekstā. Tie paši Meikšāna "Egoisti" teātra iekšpusē bija - ak un vai, riskējiet paši, ka skatāties.
Vispār jau ticu, ka nebija labi, māte kaut ko ņirgdama klausulē atstāstīja. Bet tomēr jāiet uz pirmizrādēm, citādi kā tāds malā atsēdināts bārenis jūtos. Biju ļoti apmierināta, ka paguvu redzēt "Kis, kis, ņau, ņau" - vēl vienu no tik retajām izrādēm, kas tika izņemta no repertuāra.