brunhilde - February 17th, 2013

Ha! Es te tā fantazēju, cik forši, piemēram, aktīvi tusēties, bet nelietot alkoholu (un es esmu tā darījusi). Līdz ar to paspontāno gavēni un citām figņām man pēkšņi likās, ka vajag dzīvot daudz sabiedriskāk. Jo pēdējos gados ir tā, ka izvēle visbiežāk ir vienkārši pielieties mazā, norobežotā kompānijā (lētāk sanāk, par reputāciju nav jādomā, nav ne par ko jāiespringst - kā es izskatos, ko runāju, kad un kur aizmiegu), bet šādas formas pasākumā piedalīties bez alko lietošanas gan ir murgs.
Un tad es sāku plānot visu, ko vien es varētu darīt, un iespēju bija daudz, ka ne paspēt. Vakar gāju ielās, bet jau pa dienu sapratu, ka būs vien tas vīns jādzer tomēr (jo kaut kā nav laimes manā mazājā sirdī). Pabiju dažās vietās, vīnu iedzēru, mazliet padejoju, ar taksi mājās braucu. Nemāku teikt, vai tagad mani nomoka sirdsapziņas pārmetumi vai arī esmu apmierināta.
Nezinu ar to gavēni vispār. Nav jau grūti kaut ko neēst/ nedzert, bet ir grūti motivēties tam. Tagad domāšu, ko darīt. Sanāk jau tā nožēlojami - 3 dienu gavēnis, kurā starp citu viendien apriju 150 g paku ar studentu brokastīm (gavēnis, protams, nav diēta, kuru man nafig, tomēr šitā gastronomiski izvirst - fui, fui). Es jau zinu, ko gribu - saņemt rokās savu dzīvi. Un kontrolēšana/ ierobežojumi ēšanas/ dzeršanas jomā mēdz līdzēt - tu jūties stiprs un motivēts, un tāds kā priecīgs. Bet šoreiz es kaut kā tomēr nebiju dikti priecīga un motivēta, nāca miegs un gribējās rīt.
Un es būtu ar sevi ļoti lepna, ja saņemtos aiziet uz veikalu pēc tualetes papīra. Citādāk būs tā: "Tualetes papīra trūkums dirsā kož tikai tad, kad klucis nolikts košs." (fui, cik jēli izskatās tā uzrakstīts, bet manā dzīvē vajag vairāk prastības). Bet, ja es iešu uz veikalu, tad ir risks nopirkt arī vīnu un milzīgu, asiņainu gaļas gabalu.