brunhilde - February 2nd, 2013

Mjā, pagaidām mans jaunais gads tomēr nav radikāli atšķirīgs no vecā. Un to, ka vajag beidzot kaut ko darīt, ne tikai domāt, kamēr galva plīst, lūzt un riņķī griežas, atkal esmu vienādojusi ar to, ka vajag iedzert. Tā kārtīgi. Bet nu es vismaz centos nevis pieliet pilnas acis un sarunāties mehāniski pieklājīgi, bet kaut ko aktīvi "gudru" arī pateikt un mainīt sarunas virzienus. Protams, no ārpuses nekas nav redzams. Kad šodien nācu mājās, galvā atkal sviests un apcere par romānu ar nosaukumu "Pakts". Un tas nav par neko starptautisku (ja vien mēs abus dzimumus neuzskatām par divām dažādām tautām, kā es, protams, uzskatu). Un es joprojām visu ļoti labi saprotu, priecājos, ka viss notika tik kulturāli, bet joprojām besos, kāpēc es esmu tā, kas visu analizē, analizē, analizē un pārstrādā. Un tas, ka pēc tā visa pateicu "ej dirst" ir tikai tāda labi audzinātas jaunkundzes valodas vinjete (šajā gadījumā teksta beigās), kuru es kaut kā joprojām bieži atkārtoju, brienot viena pa sniegotām ielām.
Un tad es saņemu milzīgu (tiešām, tiešām) vēstuli no cilvēka, par kuru domāju, ka viņš man vairs nerakstīs, jo es viņam zb ar savām paš un cit analīzēm, ka es viņam pieriebos ar vēlmi norakstīt savus mokošos jautājumus. Un tagad man būs atkal jāsacer MILZĪGA vēstule atpakaļ. Vai varbūt vajag šito pārtraukt un atbildēt ar kaut kādu īsu Matīsa Kaudzītes vai vēl kādas tur nelaimes čupiņas lakonisku prātulu. Un vispār tajā vēstulē nebija tiešo jautājumu (teikumu, kas beidzas ar "?"), varbūt tas liecina, ka tā bija "the vēstule" - gara, bet noslēdzoša.
Nu, kamēr dzīvojam, tikmēr jau nekas vēl nav beidzies, ne?